Mušu apkarošana

Iestājoties siltam laikam, pārziemojušās mušas izlien saulītē un apsildījušās sāk vairoties. Vasarā to ir tik daudz, ka jāsāk domāt, kā no tām norobežoties. Mušas dzīvo visur, sevišķi laukos tās sastopamas visur, kur var atrast barību, un tā, laizdamās no vietas uz vietu, uz savām mušu kājiņām/ķepiņām pārnēsā slimību ierosinātājus. Te muša ir izgāztuvē, te kūtī, bet jau pēc laika ielido virtuvē un aprāpo visu, līdz iekrīt ēdienā vai dzērienā. Ar savu sīkšanu tās kļūst tik apnicīgas un kaitinošas, ka jāsāk domāt par to apkarošanu. Izsenis ir domāts, kā ar tām tikt galā. Ja mājās var logiem likt priekšā marli vai smalku sietu, tad laukos kūtīs tas nav iespējams. Nācās izdomāt dažādus paņēmienus un veidus cīņā ar nelūgtajām un uzbāzīgajām viešņām. No apmēram 450 Latvijā pazīstamajām mušu sugām un pasugām mums vislabāk zināmas mājas mušas, gaļas, maitu un sīvās, kuras mēdz dzelt ne tikai dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem (īpaši pirms lietus). Tāpēc sevišķa nozīme cīņā ar mušām ir tīrībai, atkritumus jātur zem vāka, bet lauku tualetēs laiku pa laikam jākaisa kūdra vai nedzēsti kaļķi. Telpas regulāri jāvēdina, jo mušām nepatīk caurvējš. Cilvēki domā, ka mušām nepatīk arī zila krāsa, tāpēc ieteica  krāsot zilus logus (arī stiklus) un durvis, zilo krāsu pievienot arī balsinot lopu kūtis – uz 10 litriem kaļķu piena ņemt 200 gramus alauna un pievienot zilo krāsu.

Mušu apkarošana ar tautas līdzekļiem:

1. Mušu ķeršana ar maisiem. Maisu iekšpusi izsmidzina ar kaut ko saldu, bet indīgu, atrullē galus tā, lai mušas varētu tikt līdz pat maisa dibenam. Sakrājušās mušas iznīcina – sadedzina vai slīcina.
2. Mušu ķeršana ar slotām. Sasien bērza slotas un piekar pie griestiem. Vakaros mušas salien slotās. Tad slotas bāza ugunī vai karstā ūdenī.
3. Izvieto traukus ar šķidrumu, kas spēj pievilināt mušas, piemēram, alus. Tad tās tiek iznīcinātas.
4. Mušas izķer ar īpašām pudelēm, kurās ielej saldu šķidrumu, piemēram, cukurūdeni. Laiku pa laikam pudeles dibens jāatbrīvo no saķertajām mušām.

Bija arī mazliet sarežģītākas metodes, kur bija jāķīmiķo (jāpielieto ķīmiķa iemaņas). Šim nolūkam bija jāiegādājas speciālas izejvielas. Tā pie griestiem piekārto bērzu slotu vietā varēja kārt lipīgas lentas – mājās gatavotu mušpapīru. Process paredzēja, ka jāsagriež lentās pergamenta papīrs, tad tas tiek apsmērēts ar pašgatavotu līmi, kas sastāv no 80 g rīcineļļas, 30 g egļu sveķu, 10 g bišu vaska un 60 g kalifonija (kolofonija). Kā otrs variants – 10 g medus, 55 g kalifonija (kolofonija), 35 g linu eļļas. Vienu vai otru sastāvu karsē uz lēnas uguns, tad apsmērē sagatavotās lentas, kuras izkar vajadzīgajās vietās. Tā pagatavotu līmi varēja iegādāties arī specializētajos veikalos.

Vēl viena metode bija mežā lasīt mušmires, tad tās izcept un iegūto masu samaisīt ar kaut ko garšīgu, kas pievilinātu mušas – cukurūdeni, medu vai pienu. Iegūto līdzekli bija jāsalej lēzenos trauciņos un jāizvieto mušu visapmeklētākajās vietās. Tikai bija jāuzmana, lai pie šīm indīgajām mušu lamatām nenokļūtu mājdzīvnieki vai bērni. Kad trauciņš bija pilns, tas bija jāatbrīvo no mušām un process jāatkārto. Tā kā mušmiru lasīšanu un cepšanu varēja uzsākt vasaras beigās, tad arī šo iedarbīgo līdzekli piedāvāja jau gatavu specializētajos veikalos. To vajadzēja sajaukt ar ūdeni (svarīgi bija ievērot proporcijas) un izsmidzināt telpās vai kūtīs ar īpašu smidzinātāju. Procesa beigās bija jāsaslauka kritušās mušas. Šajās darbībās bija svarīgi, lai inde būtu īstajā stiprumā, jo, ja tā bija uztaisīta tāda pavājāka, gadījās, ka pēc noindēšanas mušas atdzīvojās.

Bija novērots, ka mušas ir pie vainas, ja govīm vasarās pazeminās izslaukums, jo mušu spieti  tās padara nervozas. Tādēļ, ja kādam bija slinkums gatavot pašmāju mušu apkarotājus, tad talkā nāca jau izgudroti un rūpnieciski ražoti preparāti. Parādījās arī rūpnieciski gatavoti mušpapīri. Latvijas Zemkopības ministrija izdeva pat īpašu brošūru “Modernais piensaimnieks”, kur dzejas formā tika sniegtas pamācības tīra un laba piena iegūšanai. Lūk, piemēri, kas attiecas uz mušu apkarošanu. “Mušām slazdus darini – līmpapīru karini, indētas ar “Mušmiri”, “Kukaiņindes” pulveri!”  Vai arī: Divreiz gadā kaļķo kūtis, pavasarī krāso rūtis; zilo krāsu pielieto, zini – mušas necieš to (izdevums “Latvijas Piensaimnieks un Lopkopis”. Nr. 23, 09. 08.1939.)

Insekticīds “Dihlofoss” neaizvietojams mušu apkarotājs

Speciālisti pēc kara ieteica mušu apkarošanā arī tādus līdzekļus kā lizols un zaļās ziepes, arī hlorkaļķi, kā arī jau gatavus aerosolus.

1962. gadā Latvijā sāka pievērsties aerosolu ražošanai un radās pirmās pilotiekārtas – Rīgas konstruktori radīja unikālu iekārtu, kas deva iespēju ražošanā attīstīt jaunu virzienu. Rīgas laku un krāsu rūpnīcā 1962. gadā atklāja modernu cehu un divus gadus vēlāk sāka aerosolu ražošanu. Viens no visvairāk ražotajiem aerosoliem bija tieši “Dihlofoss”, domāts mušu un citu lidojošu kukaiņu iznīdēšanai. Tas satur 2,5% dimetildihlorvinilfosfāta (DDVF). “Dihlofoss” ir fosforoganisks savienojums ar plaša diapazona iedarbību. Tas satur vielas – zarīnu, zomānu un vēl citas, par kurām savulaik padomju pilsoņiem mācīja civilajā aizsardzībā. Ražoja arī repellentas insekticīdu atbaidīšanai.

Ar mušām “Dihlofoss” tika galā labi, bija tikai jāsavāc kritušās mušas un jāizvēdina telpas. Diemžēl siltasiņu dzīvniekiem un cilvēkiem tas bija kaitīgs. Saindēšanās gadījumā ar “Dihlofosu” bija traucēta vielmaiņa, apgrūtināta runa, krampji un pat varēja iestāties nāve. Tādēļ bija aizliegts to lietot bērnu iestādēs, bet pārtikas veikalos un mājās bija jāuzmanās, lai līdzeklis izsmidzinot nenokļūtu uz produktiem. Tomēr daži kreatīvi indivīdi “Dihlofosu” izlēma pielietot arī vēl citos gadījumos, piemēram, apstrādāt galvas utis. Savukārt 80. gadu beigās radās “kaifotāji”, kuri kā narkotisku apreibināšanās vielu izmantoja arī “Dihlofosu”, daži pat alkohola reibinošo iedarbību nolēma panākt labāk, ātrāk un spēcīgāk, lietojot to kopā ar DDVF aerosolu.

“Dihlofosam” bija viens mīnuss – to laukos kūtīs nebija iespējams plaši lietot, jo samērā nelielais flakons iztukšojās ātri, bet tā cena – 95 kapeikas. Lauciniekiem tas bija nerentabli, bet mušpapīri 20. gs. 80. gados bija kļuvuši par deficītu (to cena bija 2 kapeikas par rullīti). Kaut kā bija piemirsušās tautas metodes un laukos “mušu priekus” baudīja visi – gan lopi, gan cilvēki visu vasaru.

20. gs. 60. gados sākts “Dihlofoss” tiek ražots joprojām, tas redzams plauktos starp daudziem citiem, var būt ne tik pazīstamiem. Mušu apkarošanai līdzekļus pats jau neviens negatavo, toties mušpapīrs ir pieejams visiem, bet ne visiem tas ir psiholoģiski pieņemams savās mājās. Tādēļ var izmantot pašu gatavotus mušu ķeramos traukus, jo tādus jau sen neviens uzņēmums neražo.

Izmantoti attēli no izdevuma “Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks” Nr. 28. 14. 07. 1939.

Autore I. Deksne, vēsturniece,pētniece.