Naudu vajag visiem un visos laikos (1915 – 1919)

Pēc tāda “naudas trača” īstas palikšanas pie mežsarga vairs nebija un Pēteris ar sievu un bērniem pārvācās uz Jelgavu pie sievas tantes Emīlijas. Viņas vīram Kārlim pilsētas nomalē piederēja neliela mēbeļu darbnīca. Kādreiz bijis labs meistars, tagad Kārlis varēja tik vien, kā saremontēt kādu krēslu vai loga rāmi, jo savulaik virpojot bija stipri sagriezis roku. Tā kā arī Pēterim koka darbi nebija sveši, varēja cerēt uz kādu nebūt iztikšanu.

Vīmaņu pāris Naudu ģimeni uzņēma ar prieku, nelielajā divstāvu mājiņā vietas pietika. Ar darbu gan gāja grūtāk – kā darbaspējīgam vīram Pēterim uzreiz bija jāpiesakās darba dienestā. Tur Pēteri norīkoja darba klaušās uz gateri – no sākuma pie gatera atjaunošanas, vēlāk jau pie dēļu zāģēšanas. Ar iztiku arī bija grūti. Puse no lauku iedzīvotājiem devušies bēgļu gaitās, otrai pusei saimniecības izpostītas, lopi atņemti, nesamērīgi lielas nodevas uzliktas. Jādomā, kā pašiem izdzīvot, kur nu vēl uz pilsētu vest. Taču gan lauciniekiem vajadzēja kādus amatnieku izstrādājumus, gan pilsētniekiem pārtiku, un tā nu tirgošanās tomēr notika. Apritē bija gan cara laika nauda, gan Jelgavas pilsētas parādzīmes, gan vācu ostmarkas (no 1916. gada). Vēlāk parādījās arī ostrubļi, kas bija ar zemāku pirktspēju nekā ostmarkas.

10 ostrubļi, kases zīme. 1916. g. Poznaņa (Polija).
Ostrubļi (ostrubel) bija Vācijas impērijas apgrozības nauda okupētajās Krievijas ziemeļrietumu guberņās (vācu val. Oberost) izveidotās pārvaldes sistēmas teritorijā.
(Attēls no grāmatas K. Ducmane. Nauda. R., 2004., 72 lpp.)

100 ostrubļi, kases zīme. 1916. g. Poznaņa (Polija).
Ostrubļi (ostrubel) bija Vācijas impērijas apgrozības nauda okupētajās Krievijas ziemeļrietumu guberņās (vācu val. Oberost) izveidotās pārvaldes sistēmas teritorijā.
Apgrozībā bija līdz 1920. gada 18. martam, pēc tam tika pielīdzināta ārzemju valūtai ar attiecīgu bankas maiņas kursu.
(Attēls no grāmatas K. Ducmane. Nauda. R., 2004., 72 lpp.)

Ja pašiem jelgavniekiem noskaņojums nebija nekāds jautrais, tad pilsētā izvietotie vācu karavīri jutās kā kungi un uzdzīvoja uz nebēdu. Viena no kareivju iecienītām uzdzīves vietām bija nams pie hercoga Jēkaba kanāla, kur divstāvu mājā kādā dzīvoklītī dzīvoja četras jautras meičas – Elizabete, Ģertrūde, Annemarija un Sigrīda. Mājas pagalms bija savienots ar kādu Skolotāju ielas namu.

Kādu dienu pēc visai veiksmīga gājiena uz tirgu Emīlija pilnu muti klāstīja mājiniekiem jaunākās ziņas: “Satiku tirgū Berga kundzi – to, kas Skolmeistaru ielā dzīvo. Viņas jumtistabiņas lodziņš iziet tieši uz to lielo divstāvu māju, kas nedaudz tālāk – pie kanāla. Un tur tās bezkaunīgās skuķes pa nakti pieņem zaldātus un līdz rīta gaismai pļēguro un ko tik vēl nedara. Troksnis pa visu māju un pagalmu! Bet ar to jau par maz! Jaunie zaldātiņi, kas vēl tur nav bijuši, nāk un meklē tās skuķes pie citām durvīm un mājām, kur kārtīgi cilvēki dzīvo. Padomā tik – Skolmeistaru ielā, kur tie vācu skolas skolotāji dzīvo, tāda solīda publika, un kas notiek?!” Emīlija bija sašutusi.

“Nu, nu, mammīt,” nosmīnēja Kārlis, “tā jau zaldātiem parasta lieta. Bez tādām meitu būšanām neviena armija nav iztikusi.”

“Bet tu klausies tālāk, vecais! Kāds pie tās mājas ir piesitis plāksnīti ar uzrakstu EGAS štrāse. Egas iela! Kas par ielu, ja tur tikai trīs mājas vien stāv!” Kārlis smējās asarām acīs. “Pareizi darīja! Lai uzreiz zina, kur iet un citus netraucē!” “Un kā tad tiem citiem, kas tur dzīvo? Berga kundze jau dzirdēja, kā viens zaldāts prasījis – kur tā Egas iela esot?” Kā tad! Varbūt gribēja ķeizaru tur atvest, lai šim jautrāka dzīve! Nu gan jau. Karš agri vai vēlu beigsies, un tad jau tas aizmirsīsies. Gan jau arī to plāksnīti noņems.”

Egas iela, JVMM 30954/697

Līdz 1917. gada sākumam bija visai mierīgi. Algas bija mazas, nodokļi lieli, ar pārtiku trūcīgi, katrs dzīvoja, kā varēja. Šad tad sarunā Emīlija vai Kārlis centās izzināt, kāpēc no laukiem kara laikā mukuši uz pilsētu. Un vēl ar maziem bērniem! Laukos tomēr pie kādiem radiem būtu palikuši, būtu pieniņš bērniem. Neba nu tā naudas skandāla dēļ vien aizgāja. Vienreiz Pēteris neizturēja un ar lielu nepatiku atzinās:

“Tēvabrālis visu laiku atgādināja mana tēva viņam neizmaksāto skolas naudu. Kad brāļu tēvs nomira, mājas tikai nupat bija izmaksātas, bet jaunajam saimniekam gribējās saimniecību paplašināt. Bija atlikta skolas nauda jaunākajam brālim – tas gribēja izmācīties par mežu inženieri, braukt uz Pēterburgu. Taču vecākais brālis par to tikai pasmējās – sak, pa mežu skraidīt vari arī bez Pēterburgas diploma. Tā nu jaunākais brālis aizgāja no mājām un kļuva tikai par ierindas mežsargu. Arī tad, kad dabūja Pokaiņu mežsarga vietu, brālim nepiedeva un mūs uzņēma tikai tāpēc, ka mājas bija noklīduša šāviņa sagrautas. Ar mūsu tēvu strīdējās vienā laidā, varbūt tāpēc mūsējais tik ātri aizgāja.” Tā jau gadās. Brāļu naids var būt briesmīgāks par visu citu,” norūca Kārlis, un vairs šo jautājumu necilāja. Stāsti par janvāra kaujām pie Juglas un Rīgas zaudēšana viesa rūgtumu sirdī.

“Vajadzēja brīvprātīgi iet armijā!” gremzās Pēteris. “Paskat, kā mūsējie te Jelgavā pret tiem fričiem turējās! Tagad katrs, kas var šaut, būtu noderējis! Mājas tāpat pagalam.” Cecīlija tik vien varēja, kā apķert vīru un klusībā priecāties, ka tomēr neaizgāja, bet ir dzīvs un vesels tepat. Dievs vien zina, kā viņai būtu klājies ar diviem maziem bērniņiem tur, Pokaiņos, pie niknā radagabala vai vēl nez kur citur.

1918. gada pavasaris atnesa jaunus uztraukumus. 17. februārī beidzās starp Krieviju un Vāciju noslēgtais pamiers. Miera sarunām nonākot strupceļā, jau nākamajā dienā Vācijas armija atsāka karadarbību un desmit dienu laikā okupēja visu Latvijas teritoriju (18.02.-28.02.1918.). Blakus jau tā lielajām nodevām, parādījās arī tādas, par kurām ļaudis nezināja, smieties vai raudāt. Vajadzēja nodot arī lupatas. Tad nu nācās meklēt pa šķūnīšiem un pagrabiem gan grīdlupatas, gan vecus maisus, ko nodot. Labi vēl, ka kaut ko arī samaksāja, citādi nudien, būtu zobi jākar vadzī. Vēl paklīda baumas, ka muižniekiem ņems daļu zemes nost un dalīs no Vācijas iebraukušiem kolonistiem. Kādā avīzē savukārt skaidri bija nodrukāts, ka bēgļu pamestās saimniecības atdošot vācu bezzemniekiem.

Pēteris, to lasot, bija gatavs kaut tūlīt atgriezties tēva sētā, lai kāds vācietis tur nesāktu saimniekot. Tikai vācu valdības noteiktais sods par darba pamešanu viņu atturēja. Jau tā uz kartiņām pārtiku bija grūti dabūt, Cecīlija ar Emīliju katru dienu stāvēja rindās. Labi vēl, ka “Dzimtenes Ziņās” rakstīja, cik un kam tiks izsniegti produkti, kāda nauda tiek pieņemta apgrozībā.

Paziņojums

Ievērojot sīkas naudas trūkumu tiek visām pārvaldes kasēm, ciktāl atklātā apgrozība to atvēl, piepaturot atsaukšanas tiesību,

atļauts līdz ar Austrumu aizdevu kases dzelzs naudu ņemt maksāšanā arī krievu vara 1,2 un 3 kap. gabalus par kursu 2 markas=1 rublis.

Jelgavā, 20.martā 1918.g.

Kurzemes militārpārvaldes priekšnieks.

 Viet.izpild.Kusters.

C VI B. Nr.165/18

Dzimtenes Ziņas, Nr.36. (26.03.1918.)

Attēls pa kreisi: 3 kapeikas, Sanktpēterburgas monētu kaltuve, 1911. gads.
3 kapeiku vara monēta pirmo reizi Krievijā izkalta pēc naudas reformas 19. gs. 1. pusē,
kopš tā laika ir kļuvusi par Krievijā esošās naudas sistēmas pastāvīgu sastāvdaļu līdz pat mūsdienām.
Latvijas teritorijā apgrozībā bija līdz 1920. gadam. JVMM VII4031
Attēls pa labi: Kapeika, Sanktpēterburgas monētu kaltuve, 1908. gads. 
Latvijas teritorijā apgrozībā bija līdz 1920. gadam. JVMM VII 4032

Runas un uztraukumi bija arī par Lietuvas neatkarības pasludināšanu (16.02.1918.) un tās atzīšanu no Vācijas puses. “Eh, ka mēs varētu savu Latviju par neatkarīgu pasludināt un tos velna vāciešus vienreiz no mūsu dievzemītes izdzīt,” nopūtās Kārlis. “Kā tad! Kas ta mums ļaus? Paskat, tikko Berlīnē Kurzemes baroni sabraukuši un sprieduši, ka latviešiem jau nu nekādu neatkarību nedošot. Tikai vācu hercogiste te varot būt. Tā vai tā visa Latvija tagad jau vācu rokās, krievi noslēguši pamieru,” vēl smagāk pūta Pēteris.

1918. gada nogale un 1919. gada sākums atnesa tādus politiskos viesuļus, ka ļaudis brīžiem nevarēja saprast ne to, kas ir pie varas, ne to, kādā valstī viņi dzīvo. Vēl nesen (1918) tika pasludināta Baltijas valsts (neveiksmīgi mēģinājumi izveidot provāciskus valstiskus veidojumus – Kurzemes un Zemgales hercogisti un Apvienoto Baltijas hercogisti), 1918. gada novembrī sabruka Vācijas impērija, 18. novembrī proklamēta Latvijas neatkarīgā valsts ,, un Baltijas valsts jeb Baltenlande beidza pastāvēt.  Decembra sākumā Latvijas teritorijā iebruka Krievijas Sarkanā armija, jo Brestļitovskas pamiers (03.03.1918.) bija anulēts. Boļševiku uzbrukumu nespēja apturēt ne Latvijas Pagaidu valdības nacionālās karaspēka daļas, ne landesvēra vācu daļas. Janvāra sākumā Jelgavā pabija arī Latvijas valdība (02.01.-06.01.1919.). 8. janvārī Jelgavā jau ienāca boļševiki un valdīja te līdz marta vidum. Ielās vairs neskanēja vācu valoda, kā līdz šim, bet krievu. Kareivji, kaut ko pirkdami, ostmarku vietā biežāk deva kerenkas vai citas Krievijas naudaszīmes. Marta otrajā pusē boļševikus no Jelgavas izdzina vācu armija un landensvērs.

Kad kaujas bija rimušas un fronte bija jau pie Rīgas, Pēteris nolēma doties uz Naudītēm. Visas tās runas par neapstrādātās zemes atdošanu vācu kolonistiem, boļševiku laikā – bezzemnieku – dikti satrauca “Naudu” māju saimnieku. Sirds dziļumos viņš bija un palika zemnieks. Ne bez kukuļošanas dabūjis pārvietošanās atļauju, neilgi pirms Jāņiem Pēteris tika līdz tēvabrālim Pokaiņos. Uzņemšana bija laipnāka nekā iepriekšējā šķiršanās, bet īstas sirsnības nemanīja. Pēc pusdienām Pēteris ar veco tēvabrāli aizstaigāja līdz “Naudu” mājām. “Mjā,” novilka Pēteris, aplūkodams krāsmatu kaudzi, kas, jau apaugusi ar zāli, rēgojās māju vietā. “Te nebūs viegli visu atjaunot.” Nodedzis bija arī šķūnis un klēts, savukārt pagraba pakalns bija pilnīgi izārdīts – tā vietā pletās pamatīga bedre. “Tas pavisam nesen, kad lieliniekus dzina prom,” noteica vecais. “Līdz tam te bija nodeguļi savilkti.” Jā, to jau Pēteris pats bija izdarījis, lai neviens pagrabā nelīstu. Bet kā tagad? Nemaz nevar saprast, vai kāpostu stūris ir saglabājies vai nav. Ja ne – kur tad noglabātais zelts būs palicis? Atpakaļceļā vīri sprieda par varas maiņām.

“Redzi nu, kad tu kā saimnieks neesi uz vietas, tavu zemīti jau vienam vācietim bija iedalījuši, bet to lielinieki nošāva. Pēc tam jau februārī parādījās tavs priekšstrādnieks Krišs. Viņš te pazina vienu no sarkanajiem, tad viņam tavas zemes i ierādīja. Bija atbraucis ar visu ģimeni, uztaisīja būdu uz ātru roku, izvāca kūti, nu tik dzīvos. Bet nekā – fronte te tieši negāja, bet pāris šāviņi nokrita – pats redzēji, pagrabs pagalam un būda ar. “

“Kur tad pats Krišs?” drūmi vaicāja Pēteris. “Kapos, kur ta citur,” nopūtās Jānis. “Viņi bija paslēpušies pagrabā, kad šaudīšanās sākās. Cik nu varēja, salikām pa zārciņiem un apbedījām. Lai nu kādi, cilvēki taču.”

Jelgavā atgriezies, Pēteris bieži vien iesāka runas par atgriešanos Naudītēs, taču karu un varu maiņas haoss turpinājās. Jūnijā Jelgavā parādījās pulkvedis Bermonts, kurš kopā ar krievu baltgvardu armiju gribēja tikt līdz Petrogradai un gāzt boļševiku varu. Savukārt ģenerālis fon der Golcs komandēja vācu landesvēru, kurā nu jau bija vairāk no Vācijas iebraukušo cīnītāju, nekā vietējo vāciešu, un cerēja atjaunot Vācijas impēriju. Nevienam no viņiem nebija vajadzīga neatkarīga Latvija, pret kuras bruņotajiem spēkiem nu vērsās pirmītējie sabiedrotie. Sarkanā armija vēl bija Latgalē, kad vācu landesvērs jau uzbruka apvienotajiem latviešu un igauņu spēkiem Vidzemē. Tas bija pagrieziena punkts ne tikai Latvijas Neatkarības karā, bet arī cilvēku attieksmē par Latvijas nākotni.

Kādā oktobra rītā Cecīlija iegāja darbnīciņā pasaukt Pēteri brokastīs. “Ko tu dari, Pēter,” sieviete ķēra pie sirds, ieraudzījusi vīru tīrām šauteni. “Vai neredzi? Karā iešu. Beidzot taču tā jaunā Latvijas valdība ir nākusi pie prāta un beigusi brāļoties ar vāciešiem. Jāiet viņus sist. Gribu pats savu zemi apstrādāt, nevis atdot visādiem vācu blandoņām,” cieti noteica Pēteris. “Bet par ieroču glabāšanu taču šauj nost,” vārgi izdvesa sieva. “Un ko tad tu, iziesi uz ielas un sāksi šaut visus vāciešus pēc kārtas?” “Ei nu, sievišķi, kas par runām. Mēs esam pulciņš vīru, ir zinātāji, kā tikt pāri vācu līnijām un pievienoties latviešu bataljoniem. Izrādās, ka pat no Sarkanās armijas liela daļa latviešu un igauņu vīru dezertējot un pievienojoties mūsējiem.” “Un kas būs, ja tevi nošaus? Kā es ar diviem maziem bērniem? Krusttēvs galīgi švaks palicis, krustmāte arī, kā mēs bez tevis?” šņukstēja Cecīlija, ar priekšauta stūri slaukot acis. “Kuš, kuš, ne tik skaļi. Nevajag, lai kāds dzirdētu. Un tu man taču esi droša un stipra sieviņa,” Pēteris nolika ieroci un apskāva sievu. “Es atgriezīšos. To es zinu droši. Man ir, kā dēļ dzīvot un neļauties Melnajai sievai. Iesim uz istabu, es tev iedošu naudu, vakar saņēmu algu. Atkal jau jauna nauda – šoreiz tā pašpasludinātā kņaza Bermonta drukājums.”

Viena marka. 1919. g., Jelgava.
Bermonta-Avalova komandētās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas (За́падная доброво́льческая а́рмия) apgrozības nauda – maiņas zīme.
Tika drukātas ar nominālu 1,5 un 10 markas ar kursa vērtību 2 markas = 1 ostrublis = 2 Krievijas impērijas rubļi.
Aversā teksts krievu, bet reversā – vācu valodā. JVMM 11507/2

Autors
Silva Barševska,
Galvenā speciāliste