Naudu vajag visiem un visos laikos (1939-1940)

1939. gada 1. septembrī Vācija iebruka Polijā.“Poļi tik laida un laida savus krakovjakus pa radio, bet še tev nu!” Cecīlija pat sasita plaukstas, klausoties ziņas pa radio.

VEF (Valsts elektrotehniskā fabrika) ražots radioaparāts VEF AR MD/38, 1938. gada izlaidums.
Aparāta reklāmā tika teikts: VEFAR MD/38 galvenās īpašības: Sevišķi augsta selektivitāte un tāluztveršanas spējas. Moderns dizains.
Labi pārredzama, netieši apgaismota skala ar uzrakstiem arī īso viļņu diapazonā.
Apkalpe bez reģenerācijas – izslēgta visiem radio klausītājiem nepatīkamā svilpošana.
3 noskaņojamie kontūri. Patīkams tonis skaļrunim. JVMM 11703.

Katrs Naudu ģimenes loceklis vāciešu repatriāciju uztvēra citādi. Pēteris smīkņāja – lai tik brauc, diezgan latvju tautas sviedrus sūkuši! Jānis raustīja plecus un pieminēja studiju biedrus, starp kuriem bija diezgan daudz vāciešu. Cecīlija slaucīja asaras, atvadoties no savām vecajām draudzenēm un kundēm, kas labprāt šuva kleitas viņas salonā.

“Visi jau nemaz negrib braukt, “ vakaros viņa stāstīja Jānim, kas dzīvoja turpat pie mātes, veco Vīmaņu mājiņā. Abi vecie Cecīlijas krustvecāki jau bija miruši, testamentā novēlot māju krustmeitai. “Man Vilhelmīne stāstīja – viņiem te atbraukuši aģitatori un draudējuši – ja nebraukšot, būšot vācu tautas nodevēji un tikšot sodīti. Viena ģimene pat uzvārdu nomainīja – uz tādu latvisku, kaut kas ar vēju saistīts, uzreiz nevaru atminēties, lai neatpazīst.“ “Kā tad nu sodīs, ja tie sodītāji ir Vācijā, bet palikušie Latvijā?” Jānis smējās. “Nesaki vis, dēliņ,” Cecīlija grozīja galvu. “Viens no tiem aģitētājiem esot izteicies, ka drīz visa Eiropa un mēs arī būsim viena vienīga Lielvācija.”

Kādu novembra dienu ciemos ieradās Jāņa juniora krusttēvs Jānis no Rīgas. Paciemojies pie svaines un krustdēla, aizbrauca tālāk uz Naudītēm. Pēc šī pēkšņā apciemojuma Jānis ilgāku laiku staigāja sadrūmis. Pat kopīgais gājiens ar Rozīti uz kino neizgludināja pierē ievilkušos rievu.  “Kas tevi padarījis tik drūmu, Jānīt?” noraizējusies Roze sāka draugu izprašņāt.  “Krusttēvs sliktas ziņas atveda. Uzbrukums Polijai ir tikai sākums, Hitlers taisās iet tālāk, draudot Anglijai. Un Krievija arī mierā nesēž – tikko iebrukusi Somijā. Tas miera līgums starp abām lielvarām vēl neko daudz nenozīmē – vai viena vai otra puse mūs var pabāzt zem sava zābaka. Krusttēvs ar ģimeni pārceļas uz Zviedriju, tā ir neitrāla valsts, ” skaidroja Jānis. “Bet Latvija taču arī!” iesaucās Roze.

“Neitrāla jau ir, bet maza. Cik tad mums tās armijas un bruņojuma?” Jānis paraustīja plecus. “Krievija jau tagad ieved savu armiju. Kā varēsim pretoties, ja paši atļāvām veidot savā valstī svešas varas karabāzes? Galīgi jocīgs tas Ulmanis ar savu vadonismu palicis,” klusi noburkšķēja puisis.  “Ah, gan jau būs labi, Jānīt”, mierināja Rozīte. “Tevi darbā labi ieredz, algu paaugstināja, tētiņš arī pielaidīgāks paliek. Saka, tu tīri labs znots būšot,” meitene glaudīja Jānim plecu. “Tu pat varētu nākt pie mums uz aptieku kā grāmatvedis strādāt. Tētiņš grib atvērt savu aptieku arī Dobelē, ienākumu būs vairāk un rēķinu arī.” “Nu ko, tad jau nākamruden varēsim beidzot kāzas svinēt.” Diemžēl nekādas kāzas nākamruden neiznāca. Jūnijā Latvijā ienāca padomju karaspēks un pēc dīvainām vēlēšanām, kur balsot drīkstēja tikai par boļševiku partiju, tika pasludināta Latvijas Padomju Sociālistiskā republika.

Attēls no JVMM digitālā krājuma: Jelgavnieki demonstrācijā par godu Latvijas uzņemšanai Padomju Savienībā. 1940. g.

Aptiekas – gan Jelgavā, gan tikko Dobelē atvērto Bernsonam atņēma, arī māja, kurā atradās aptieka un virs tās – īpašnieku dzīvoklis, tika nacionalizēta. Gribēja arī pašus Bernsonus izlikt no dzīvokļa, taču starp izlicējiem – padomju pārstāvjiem un tikko dibinātās milicijas darbiniekiem bija tie, kam Bernsons bija palīdzējis ar zālēm vai padomu slimības gadījumā. Tad nu bija neērti labu atmaksāt ar ļaunu un aptieķnieks ar sievu un meitu tika atstāti savā dzīvoklī. Tikai pieteica, ka platība trīs cilvēkiem par lielu, vajagot kādu īrnieku. To atrada ātri – sievietei, kas nāca dzīvokli uzkopt un pusdienas gatavot, piedāvāja mazo “meitas istabiņu” dzīvošanai un viņa labprāt tajā ievācās.  Pārmaiņas bija arī citās jomās. Cecīlijas iemīļotais žurnāls “Atpūta” gan publicēja pazīstamu valdības pārstāvju vai kultūras darbinieku ģimeņu foto, taču tie jau bija no jauno padomju valdību un padomes atbalstošie mākslinieki un rakstnieki.

Žurnāls “Atpūta” iznāca no 1911. gada 1. maija, sākotnēji divas reizes mēnesī ar 7000 eksemplāru tirāžu kā ilustrēts literārs un zinātnisks žurnāls un maksāja 10 kapeikas. Pirmais izdevējs bija Haims Blankenšteins, redaktors Antons Benjamiņš. 1912. gadā iznāca trīs numuri, tad žurnāls uz laiku beidza pastāvēt. Žurnāla izdošanu A. Benjamiņš atjaunoja 1924. gadā. Tajā bija daudz krāsu fotogrāfiju, publikāciju par dažādām tēmām: izglītību, zinātnes un tehnikas sasniegumiem, par modi un mājsaimniecību, bija materiāls bērniem, atbilstoši “demokrātiskajai gaumei” ar turpinājumiem publicēja garstāstus un romānus. Tā metiens izdošanas laikā pieauga no 6 tūkstošiem līdz vairāk nekā 70 tūkstošiem eksemplāru. Pēc okupācijas pārejas perioda beigām un Latvijas aneksijas 823. numurs 9. augustā iznāca ar PSRS slaucējas no Aizbaikāla Staļina kolhoza attēlu uz vāka. Vēlākajos numuros uzraksts “Atpūta” uz žurnāla vāka bija ar melniem burtiem, turklāt ar baltu svītru kā sēru karodziņam. “Atpūtas” saturs kļuva visnotaļ komplementārs okupācijas režīmam, žurnāla izdošanu pārtrauca 1941. gada 27. jūnijā.

“Atpūta” Nr. 816, 1940. g. 21. jūnijs – Jāņu numurs, vidus atvērumā Latgales Dziesmu svētki

Latgales Dziesmu svētki

“Atpūta” Nr. 819. 1940. g. 12. jūlijs

Kā jau katra jaunā vara arī šī ieviesa savu naudas sistēmu. Apgrozībā gan vēl bija lati, taču, salīdzinot ar padomju rubli, to, pirktspēja bija apmēram trīsreiz augstāka. Cenas uzlēca, iedzīvotāji steidzīgi sāka iepirkt visu, ko varēja dabūt – vispirms jau sāli, cukuru, sērkociņus, petroleju, ziepes. Arī Cecīlija gandrīz katru dienu skrēja uz Jelgavas veikaliem un nesa mājās smagus grozus ar iepirkumiem.

“Mammīt, varbūt tomēr pietiks?” kādu vakaru Jānis, palīdzēdams mātei izkrāmēt iepirkumus, iejautājās. “Skat, pieliekamajā jau vietas nav. Peles bariem ziemā nāks grauzt miltu maišeļus un putraimu kārbas.”

“Ko tu saproti no saimniecības, puika!” Cecīlija pavisam dusmīgi uzkliedza dēlam. “Vai tad tu neatceries, kā vācu laikā badojāmies? Un nestāsti man, ka kara nebūs! Tie krievi var stāstīt, ko grib par saviem miera līgumiem, es ne vārdam neticu! Tāpēc nerunā un liec! Pret pelēm indi sabēršu un kaķi mazāk barošu – lai ķer pats sev barību!” Savā iepirkšanās drudzī Cecīlija neapmierinājās tikai ar pārtiku un higiēnas precēm. Būdama laba šuvēja (salonu viņai ziemā atņēma un tajā tagad bija šūšanas artelis, kur pašai īpašniecei gan vairs nebija, ko darīt), viņa sapirka arī audumus – cik nu varēja atļauties, jo nauda ne tikai izgāja ātri, bet arī sāka zaudēt vērtību.

Pēc vairākkārtīgas cenu paaugstināšanas, 1940. gada 25. novembrī PSRS Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu, kas paredzēja lata un PSRS rubļa kursa noteikšanu 1 lats = 1 rublis. Iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot, 1941. gada 25. martā lats tika anulēts un PSRS rublis palika par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli valstī. (JVMM 4714, JVMM 4753/1, JVMM 4752/1)

1922. gadā, lai nobremzētu padomju valstī augošo inflāciju, tika nolemts izdot padomju valūtu, kurai būtu stabils zelta segums. Par tādu kļuva červonci (kr. val. червонцы) ar zelta segumu 1 červoncs – 7,74 g zelta. 1925. g. 1 červoncs tika pielīdzināts 10 rubļiem. 1937. gadā tika izlaistas banknotes nominālos 1, 3, 5, 10 červonci, uz kuriem pirmoreiz parādījās Ļeņina attēls. Červonci un padomju rubļi bija apgrozībā līdz 1947. gada naudas reformai. (JVMM 4750/2, JVMM 4730) 

1941. gada vasaras sākumā “Naudu” mājās pēkšņi ieradās Pētera pusmāsas Annas māte un sāka pieprasīt daļu zemes un mājas. Pēteris jau laicīgi savus 200 ha bija sadalījis gan brālim Jānim un pusmāsai Annai, gan uzticamākajiem kalpiem, sev oficiāli atstājot tikai atļautos 30 ha. Tāpēc varēja uzstājīgo prasītāju droši dzīt no sētas laukā. Tēvs Pēteris, ieraugot bijušo mīļāko, klusi izlavījās pa virtuves durvīm un aizdevās uz tālīno pļavu – gotiņām āboliņu papļaut. Sētā toties droši iznāca Anna. Pēc Kaucmindes skolas beigusi pienotavas darbinieku kursus, viņa vadīja Īles pienotavu un gatavojās precēties ar kaimiņu saimniekdēlu Imantu. Meitu ieraudzījusi, māte skaļi ievaimanājās: “Ak, manu meitiņ, manu Ancīt, kāda tu liela un smuka izaugusi! Tevi laikam gan tie budži, nelieši tādi, vienā baltā gabalā nostrādina, nemaz par tevi nav rūpējušies, redz, kāda tu nabadzīte, slikti ģērbta!” Tas nu lepnajai Annai bija par daudz. Pēc dabas gan klusa, sev pāri darīt nekad neļāva.

“Es nabadzīte?! Es slikti ģērbta?! Tu man atrodi otru tādu kā es pagastā! Kurai meitai vēl tik daudz zīda kleitu kā man? Tikai es jau neesmu tik traka kā tās nabadzes, kas lielīdamās ar vienīgo kleitiņu, gatavas to uz kūti vilkt! Un vispār – kas tu tāda esi? Man nav mātes, mana kalpone – vecā Līze izauklēja, un Jelgavas vecmāmiņa izaudzināja. Ja mani, pameti, tad ko te vēl meklē? Prom, kamēr suņus neesmu uzrīdījusi!” Uzmetusi bailīgu skatu niknajam Lācim, kuru Pēteris knapi noturēja, prasītāja nošņācās un gandrīz skriešus metās ārā no sētas. Gabaliņu pagājusi, viņa gan vēl pagriezās pret māju un nokliedzās: “Budži tādi! Gan jau ar jums padomju vara tiks galā! Un ar tevi, meitiņ, arī, ka pašas māti, suņiem rīdi!” Pavicinājusi dūri gaisā, viņa pusteciņus devās prom.

Zinot, ka apkārtnē daži cilvēki – pagastu vecākie un aizsargu vadītāji – jau tikuši arestēti, Pēteris nolēma kādu laiku padzīvot vecajā mežsarga mājā, kurā pēc vecā Jāņa nāves neviens tā arī nebija ievācies. “Es biju aizsargs, mani visdrīzāk var izdomāt par kaut ko apsūdzēt. Jūs jau neviens neaiztiks,” viņš pārlaida acis savai ģimenei – tēvam Pēterim, kurš stāvēja nodurtu galvu un vainīgu ģīmi, staltajai Ancei, mīļajai sievai Veltai ar mazo Kārlēnu klēpī. “Pēc pāris dienām tu, tēvs, atnāc līdz mežsarga mājai, pastāsti, kas pagastā notiek, “ Pēteris noteica, ātri pagriezās un aizsoļoja meža virzienā. Šautene bija plecā un maizes vīstoklītis rokā.

Pēc pāris dienām bija 14. jūnijs un Naudu ģimeni izveda uz Sibīriju. Pēteris, nesagaidījis tēvu, atgriezās mājās, kas nu bija tukšas. Kalps Miķelis, kura mājiņa bija attālā lauka malā, atnāca un pastāstīja notikušo. Kā agri no rīta piebraukusi smagā mašīna ar zaldātiem, kā mājas iedzīvotājus sadzinuši kravas kastē, tik tikko ļaujot apģērbties. Kā pirms tam piekāvuši veco tēvu, prasot, kur palicis Pēteris.  “Aizveda Dobeles virzienā. It kā uz dzelzceļa staciju. Ne jau viņus vien. Pagasta vecāko, mežsarga ģimeni. Kaimiņi laikam zināja – iepriekšējā vakarā sasēdās droškā un kaut kur aizbrauca, tā arī nav vēl rādījušies,” nopūtās Miķelis. “Tu arī te daudz nerēgojies, varbūt vēl atgriezīsies. Govis mēs ar sievu izslauksim, cūkas pabarosim. Lopiņi jau nav vainīgi.” “Paldies tev,” Pēteris izspieda caur sakostiem zobiem. Ilgi stāvēja pieķēries akas grodam un skatījās uz nošauto Lāci. Laikam bija centies aizstāvēt saimniekus. Tikai pēc laba laiciņa pārvarēja sāpes un aizgāja uz šķūni pēc lāpstas. Apraka uzticamo sargu dārza malā, paņēma pārtiku un aizgāja mežā.

Vācu okupācijas laiks

1941. gada 29. jūnijā vācu karaspēka 18. armijas 26. korpusa daļas ieņēma Jelgavu.3. jūlijā vācieši nodedzināja Lielo sinagogu, kur sadega vairāki cilvēki, to skaitā arī rabīns Levi Ovčinskis.  Ebrejus izdzina no mājām un pārvietoja uz pilsētas nomali – iežogotā teritorijā netālu no Annas baznīcas. Jelgavnieki paslepeni nesa ieslodzītajiem ēdienu, sargi – starp viņiem ne viens vien latvietis, izlikās neko neredzam.

Ebrejiem uz apģērba bija jānēsā atšķirības zīmes – dzeltena sešstūraina zvaigzne (Dāvida zvaigzne).
Attēls no JVMM digitālā arhīva.

Ēdienu ebrejiem nesa arī Cecīlija. Gribēja Jānis, cerot satikt Rozīti, bet māte neļāva. “Lai vai kā sargi izliktos, ka neredz, tomēr, ja ies vīrietis, izskatīsies aizdomīgi. Padomā par mani, par Rozīti – kā viņai būs, ja tevi viņas acu priekšā nošaus?”

Smagu sirdi Jānis piekāpās, kaut gan tāpat notālēm centās ieraudzīt aiz žoga Rozāliju. Kādu dienu maizes nešana varēja beigties bēdīgi arī Cecīlijai. Aiz kāda koka aizslēpusies, tā caur caurumu žogā deva maizes kukuli kādam ebreju puisēnam, kad izdzirdēja kādu no sargiem pilnā balsī brēcam: “Ak, tu žīdiete tāda, izsprukusi, maita! Tūlīt es tevi nošaušu un tavu blondo žīdulēnu arī! Pavācies tikai nost no manis, lai tavas netīrās asinis mani nenosmērē!” “Es neesmu nekāda žīdiete, skaties, man krustiņš, esmu katole!” atbildēja sievietes balss. Ieskanējās bērna raudas.

Cecīlija uzmanīgi palūkojās uz geto vārtiem. Tur, no divām pusēm sargu ielenkta, stāvēja tumšmataina sieviete ar blondu meitenīti pie rokas. Cecīlija sievieti pazina – tā bija pamatskolas skolotāja Helēna ar meitiņu Inesi. Ebrejietes tās nekādi nebija, to nu Cecīlija zināja droši – skolotāja pie viņas ne vienu vien kleitu bija šuvusi un stāstījusi, ka dzimtā esot francūži, tāpēc tie melnie mati.

Plāns nobrieda zibenīgi. “Ak, frau Helēna, frau Helēna!” Cecīlija pieskrēja pie skolotājas un sāka vāciski kliegt uz sargiem. “Vai tad jūs skolotāju neatpazīstat? Kāda viņa žīdiete? Attopieties!” un apkampusi Helēnas kundzi, ātri aizvilka viņu ar meitēnu prom. Tikušas aiz stūra, visas trīs laidās skriešus. Aizmugurē gan vēl atskanēja šāviens un sargu savstarpējā rāšanās. “Tas kliedzējs bija jauniņais – tikko no Rīgas pārcelts. Dikti nikns. Pašam mājās – kaut kur pie Tukuma, trīs bērni, bet te gatavs bērnu nošaut,” nonākušas uz Lielās ielas, Cecīlija aizelsusies stāstīja. “Tagad gan mājās labāk neejiet, nāciet pie mums, vieta ir, rīt Jānis pavadīs mājup.” “Mans vīrs taču traks paliks aiz uztraukuma,” elsoja Helēna. “Nekas, nekas, uzrakstīsiet zīmīti, kaimiņu puika aiznesīs, vēl jau ir laiks līdz komandantstundai,” mierināja Cecīlija.

Pēc pāris nedēļām Jelgavas ebrejus aizveda uz kādreizējo Latvijas armijas šaujamlauku (poligonu) un tur nošāva. Jānis aiz izmisuma nezināja, kur likties. Uz darbu gāja tikai tādēļ, ka citādi nevarēja dabūt pārtikas kartītes. Izrādīt savas bēdas arī nedrīkstēja – vienmēr varēja gadīties kāds, kas nodod – sak, te viens žīdu aizstāvis.

Vācu okupācijas vara jau 01.07.1941. sāka naudas reformu, kur rubļa vērtību attiecībā pret reihsmarku noteica 10:1. Reihsmarkas: JVMM 4576/1, JVMM 4577/3, JVMM 4976, JVMM 4591/1, JVMM 4569/2

1941. gada 1. septembrī reģistrētie Latvijas iedzīvotāji sāka saņemt pārtikas kartītes. Vēlāk uz kartītēm izsniedza arī mazgājamos līdzekļus un dažādas rūpniecības preces – piemēram, apģērbus. (JVMM plgk 12887, JVMM plgk 12882, JVMM plgk 12886, JVMM plgk 12885, JVMM 4649/1)

1943. gada marta beigās pie Cecīlijas un Jāņa pēkšņi ieradās Pēteris, ģērbies vācu karavīra formā ar SS uzšuvēm, taču arī ar Latvijas krāsu vairodziņu uz kreisās piedurknes. “Ko tu, dēliņ? Vai tad nu tiešām vajag? Tavu gadagājumu taču neiesauc,” sāka raudāt Cecīlija.  “Tas ir latviešu brīvprātīgo leģions. Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos,” aizlauztā balsī iedziedājās Pēteris. “Es nevaru citādi, māmiņ. Kamēr vācieši gāja uz priekšu, likās, ka uzvarēs, cerēju, ka viss beigsies un tos aizvestos krievi atdos, apmainīs pret saviem karagūstekņiem. Bet tagad, pēc Staļingradas – gribu pats pielikt roku. Atriebties! Naktīs gulēt nespēju, par Veltu un mazo Kārlīti domājot! Par tēvu! Viņu sasistu aizveda! Mocīja, lai uzzinātu, kur es esmu!” Pēteris gandrīz kliedza. Tad dziļi ierāva gaisu, izpūta un it kā nomierinājās. Izvilka no kabatas žūksni naudas.  Tas jums ar Jāni. Kamēr te vācieši, tērējiet. Es pārdevu “Naudu” lopus, inventāru, daļu zemes, mājā ļāvu apmesties Miķelim ar ģimeni. Negribu, lai sveši tur dzīvo.” “Kā tad tā, dēliņ, kā tad tā… Bet kur tad tu paliksi, kad atgriezīsies?” šņukstēja Cecīlija.

“Kad atgriezīšos, tad arī redzēsim,” smagi noteica Pēteris, un, ātri atvadījies no mātes un brāļa, aizsteidzās uz kazarmām. Oktobra sākumā pienāca pavēste, ka Pēteris Nauda kritis 1943. gada septembra kaujās Volhovā.

1943. gadā Jelgavā ieradās reihsministrs Heinrihs Himlers (centrā), apsveicot norvēģu brīvprātīgos leģionārus.
Attēls no JVMM digitālā krājuma.

1944. gada vasarā sākās cīņas par Jelgavu. Gandrīz nedēļu Jānis ar Cecīliju un dažiem kaimiņiem, kam pagrabi bija sliktāki, sēdēja patvertnē, kas bija ierīkota mājas pagrabā. No pilsētas centra iedzīvotāji bija aizbēguši, kur nu kurais – uz pilsētas nomalēm, tuvākiem un tālākiem ciematiem, pie lauku radiem. Naktīs virs Jelgavas plīvoja sarkana, asiņaina blāzma, ik pa laikam kauca krievu reaktīvie mīnmetēji “katjušas”, vējš no degošās pilsētas atnesa pelēkas pelnu plēksnes.

Attēli no JVMM digitālā krājuma. Pilsēta drupās. Aerofoto.

Padomju armija ienāk Jelgavā

Augusta sākumā Jelgava skaitījās atbrīvota. Pilsētniekiem ļāva atgriezties tikai 15. oktobrī, taču lielākajai daļai vairs nebija, kur. Viss pilsētas centrs bija drupās. Atsevišķu lielāku celtņu sienas vēl stāvēja, mazās koka mājiņas bija nodegušas, ielas klāja sakusušu gruvešu kaudzes. Rūgtā deguma un salkanā līķu smaka traucēja elpot. Palikušajās nomaļu mājiņās iedzīvotāju bija krietni daudz, taču neviens nekurnēja – ja gribi dzīvot pilsētā, paciet. Šķūnīšos uzmūrēja mazu krāsniņu, ar dēļiem aizsita šķirbas un dzīvoja tur vairākus gadus.

Autors
Silva Barševska
Galvenā speciāliste