Naudu vajag visiem un visos laikos (1961-2014)

1960. gada maijā avīzēs parādījās ziņa par gaidāmo naudas reformu. To pat nesauca par reformu, bet naudas maiņu – 1947. gadā izdotās naudas zīmes esot novecojušas, neērtas apgrozībā un vispār to ir pārāk daudz: “Ir pilnīgi nobriedusi nepieciešamība atmest lieko nulli mūsu naudas skaitīšanā un desmitkārt pacelt mūsu rubļa vērtību,” tika rakstīts “Cīņā” (Nr.116, 17.05.1960). Lai gan ndokļi tika samazināti, naudas maiņa cilvēkus satrauca, jo tika solīts pārrēķināt arī ieguldījumus krājkasēs. Kam nu to ieguldījumu bija vairāk, tie metās pirkt gan dārglietas, gan kažokus un paklājus, gan audumus. Neko īpašu jau Jelgavā dabūt nevarēja, un Cecīlija jau vīkšās doties uz Rīgu vai Tukumu – viena kunde esot ieteikusi tur pameklēt labus audumus. Jānis tikai ar pūlēm māti atrunāja:

“Nu kur tu brauksi, mammīt, ko meklēsi? Tu taču vēl vakar sūdzējies gan par kāju sāpēm, ka īsti paiet vairs nevari, gan par acu gaišumu. Pat brilles vairs nepalīdz pie šūšanas. Cik nu daudz tu ar to vairs nodarbosies? Kam tās kleitas vajadzēs, tās pašas sev drēbi nopirks.”

Cecīlija, sažņaugusi rokā maciņu, smagi apsēdās uz gultas malas.

“Taisnība jau ir, dēliņ,” viņa nopūšoties atbildēja. “Grūti man ar to šūšanu. Acis nerāda, rokas neklausa, kas es vairs par meistarieni? Labi, ka ko nebūt vēl izdevās iekrāt, varējām Kārlītim palīdzēt gan vidusskolai, gan augstskolai. Tagad gan palikusi tikai bēru nauda.”

“Un to pašu tu gribēji par lupatām atdot?” smaidīja Jānis.

“Par lupatām! Ko jūs, vīrieši, saprotat no drēbēm!” nopukojās Cecīlija. “Bet tos noguldījumus tāpat vien atstāt nevar. Lai te sola, ka algas būs attiecīgi pārrēķinātas un preču cenas arī, tomēr būs lietas, kas maksās dārgāk. Tā pie tām naudas maiņām vienmēr ir bijis, neba pirmoreiz redzēts.”

“Tad jau vajadzēs kādus zelta gredzenus iepirkt.”

“Zelta gredzenus? Tev varbūt beidzot ir kāda, kam to zelta gredzenu pirkstā vilkt? Tu jau man te par ilgu esi vecpuišos aizsēdējies, sen jau bija laiks sievu apņemt,” sarosījās Cecīlija.

“Nē, nē, mammiņ, to gan ne!” Jānis sāka vēcināties ar rokām kā lapsenes dzenādams. “To nu ne! Otras Rozītes man nebūs un citas nevajag.”

“Kad ne, tad ne,” nopūtās Cecīlija un cēlās augšā. “Tad es iešu par vistiņām apjautāties.”

“Vistiņām? Mums pusdienām jau vienas pietiktu,” brīnījās Jānis.

“Ne jau pusdienām! Perētājas, lai oliņas dētu. Palūgšu Kārlēnam, lai šķūnītī laktu uztaisa un pagalmā kādu stūrīti iežogo. Redzēsi vien, cik tirgū kārtīgas brūnas oliņas maksās!”

Jānis tikai nogrozīja galvu. Mātes aprēķini ne vienreiz vien bija trāpīgāki par viņa paša – diplomēta finansista prognozēm. Ko var zināt – varbūt arī tagad tā būs.

1961. gadā izlaistās jaunās naudaszīmes (JVMM 26733/1, JVMM 26746/1, JVMM 28753/2)

1961. gada naudas reformas laikā PSRS tika mainītas naudas zīmes, taču tā ietvēra arī slēptu naudas devalvāciju – nauda maiņa notika attiecībā 10:1. Tādā pašā mērā tika mainītas arī preču, pakalpojumu un tarifu cenas, algas, prēmijas, honorāri un iedzīvotāju noguldījumi. Nepieciešamību pēc naudas reformas radīja jau no 50. gadu beigām strauji augošā inflācija. Tā, savukārt, bija saistīta ar masu patēriņa preču deficītu, importa cenu pieaugumu, kā arī valsts ekonomiskajām grūtībām – bruņošanās drudzis, ambiciozā kosmiskā programma, izšķērdīgā palīdzība postkoloniālajām valstīm Āfrikā un Āzijā, konfrontācija ar Rietumu valstīm un naftas eksporta pieaugums. No 1961. gada 1. janvāra apgrozībā tika laistas naudas zīmes 1, 3, 5, 10, 25, 50 un 100 rubļu vērtībā, kā arī kapeikas – 1, 2, 3, 5, 10, 20 un 50. Reformas rezultātā paaugstinājās cenas juvelierizstrādājumiem, importa un luksusa precēm, kas kļuva par deficītu. Gandrīz divas reizes cēlās cenas tirgus precēm – lauksaimniecības izstrādājumiem, savukārt veikalos samazinājās kvalitatīvu preču pieejamība. “Pateicoties” naudas devalvācijai, PSRS vairākas desmitgades izdevās nodrošināt stabilu lētu darbaspēku un rentablu eksportu. Lai popularizētu naudas maiņu,  1961. gadā tika uzņemta multiplikācijas filmiņa “Dārgā kapeika” (Дорогая копейка, rež. I. Aksenčuks https://www.youtube.com/watch?v=WmUZ2Jo3Dsc).

 

Nākamie divdesmit gadi Jāņa Naudas dzīvē aizritēja mierīgi. Jelgavu atjaunoja, uzceļot padomju tipa mājas un sabiedriskās celtnes, jaunajai varai patīkamus pieminekļus un iznīcinot tos, kas tai šķita nepieņemami. Tā pazuda piemineklis Jānim Čakstem pie bijušās Pētera ģimnāzijas, bet pie Sv.Trīsvienības baznīcas torņa tika uzstādīts rūpnieciski ražots dubultpiemineklis Ļeņinam un Staļinam. Pēc Staļina nāves 1953. gadā tas pazuda un stacijas parkā Lāčplēša vietā tika novietots piemineklis Ļeņinam, kuru 70. gadu sākumā pārvietoja iepretim kultūras namam. Saspridzināja un aizvāca Nikolaja baznīcas drupas, Trīsvienības baznīcas sienas. Literātu kapsētu pie Jāņa baznīcas likvidēja un pārveidoja par skvēru. Pareizticīgo baznīcu, kas arī bija cietusi, iežogoja ar ciešu dēļu žogu un ne vienreiz vien tika lemts par tās saspridzināšanu un nojaukšanu. Tajā pašā laikā tika celtas jaunas mājas – no sākuma  divstāvu un četrstāvu “Staļina laika” mājas ar plašākām istabām un lieliem logiem, vēlāk piecstāvīgās “hruščovkas” ar mazām istabiņām un vēl mazākām virtuvītēm, kurās vairāk par trīs cilvēkiem vienlaikus pat nevarēja pie galda sasēst.

Attēli pirmajā rindā – piemineklis Ļeņinam stacijas parkā, kinoteātris “Jelgava” Raiņa ielā,
attēli otrajā rindā – Pasta un Driksas ielas krustojums (iepretim autoostai), Jelgavas kultūras nams.
(Attēli no JVMM digitālā arhīva)

Bieži vien Jānis, staigājot pa Jelgavu, jutās kā apmaldījies, nokļuvis svešā vietā un laikā. Vairs nebija viņa jaunības pilsētas argreznajiem centra namiem un divstāvu mājiņām nomalēs. Tikai atsevišķi nami pa ceļam uz staciju vai atjaunotās koka privātmājiņas Dobeles šosejas rajonā vēl liecināja, ka, jā, viņš ir Jelgavā.

Atjaunotā Jelgavas viesnīca, attēls no JVMM digitālā arhīva.

Klusi un mierīgi mūžībā aizgāja Cecīlija, paspējusi vēl pieredzēt mazmazbērnus – Kārļa dēlu Pēteri un meitiņu Veltu, nosauktus vecvecāku vārdos. Jānis, stāvot pie mātes kapa Naudītēs, pēkšņi atskārta, ka nu ir palicis vecākais dzimtā. Vecākais un pēdējais no savas paaudzes. Lai gan nē – Zviedrijā taču ir māsīca Nellija – krusttēva Jāņa meita. Bet tā jau Zviedrijā – aiz “dzelzs priekškara”. Nekādas sazināšanās jau nav bijis, kopš Jānis ar ģimeni aizbrauca.

Un tomēr māsīca Nellija  80. gadu sākumā uzradās, kad Jānis jau bija aizgājis pensijā. Vienu vasaras vakaru atskanēja telefona zvans un Jānis ar izbrīnu klausījās, kā sieviete, ar ārzemniecisku akcentu runā, sāk prašņāt par Cecīliju, Pēteri, viņu pašu. Pēc laba brīža tikai saprata, ka tā taču Nellija, mazā Nelīte.

“Kā tu?! No kurienes?” Jānis pat nespēja sakarīgi runāt, tik liels bija pārsteigums.

“Es Rīgā! Ar kuģi atbraucu ekskursijā, varu satikties ar tevi,” arī Nellijas balsī jautās uztraukums.

“Jā, labi, protams. Tu atbrauksi uz Jelgavu?”

“Nē, laikam nē. Mums te visādas norādes, kur drīkst, kur nedrīkst braukt, visādi ļaudis pielikti par pavadoņiem. Labāk atbrauc tu uz Rīgu, pastaigāsim pa parku, atcerēsimies jaunību,” Nellija nedroši iesmējās.

“Jā, jā, atbraukšu, noteikti atbraukšu,” nosolījās Jānis.

Tikšanās bija dīvaina. Gaišā vasaras kostīmā ģērbtā Nellija, tumšiem, pat bez sirmuma matiem un nedaudz sagumušais, apvalkātā uzvalciņā, nosirmojušais Jānis lēnām gāja pa Esplanādes celiņiem. Sākumā pat bija grūti iesākt sarunu – netikušies četrdesmit gadus, dzīvojuši tik dažādās pasaulēs – tikai bērnības atmiņas vēl kaut cik viņus vienoja. Labi, ka Nellija bija mantojusi gan mātes temperamentu, gan tēva runātīgumu – viņa ātri pārvarēja pirmo samulsumu un metās izprašņāt Jāni par visiem radiem, kurus nu atcerējās.

Sākumā Jānim tā stāstīšana nevedās. Lai cik gadu pagājis, bija grūti uzskaitīt – tēvs un svaine Sibīrijā gājuši bojā, brālis Volhovā kritis, pusmāsa arī pagalam, māte apglabāta.

“Bet nu jau jaunie aktīvi darbojas, par tiem prieks. Kārlēns lauksaimniekus pabeidza, obligātos gadus pēc sadales Latgalē nostrādāja, atgriezās Īlē – kolhozā par agronomu. Divi bērni – Velta jau precējusies, beidza pārtikas tehnologus, kopā ar vīru celtnieku dzīvo pie manis. Mājiņu pārbūvēja, lai ērtāk, drīz būs ģimenes pieaugums. Pēteris arī beidza lauksaimniekus, pie tēva strādā, par veco māju interesējas, varbūt varētu tur pārcelties,” Jānis ar lepnumu un prieku stāstīja.

“Viņi jau arī varēja atbraukt satikties,” drusku aizvainoti izmeta Nellija.

“Zvanīju, teicu, bet nevarēja – tikko pļauja sākusies, tas jau tāds traks laiks – gan ar strādniekiem, gan tehniku jātiek galā,” Jānis atmeta ar roku.

“Žēl, žēl, “ novilka Nellija un vedināja Jāni uz valūtas veikalu iepirkties.

“Sīkumus – suvenīrus, konfektes es atvedu no Zviedrijas, vēlāk tev iedošu, būs, ko aizvest jelgavniekiem. Bet gribas jau jums kaut ko vairāk uzdāvināt, redzu, kādi jūs te visi…” viņa nopūtās, pārlaidusi drusku augstprātīgu skatienu garāmgājējiem.

Jānis tikai paraustīja plecus.

“Kādi mēs te visi,” viņš pie sevis nopukojās. “Kādi varam būt, tādi esam. Pliki jau nestaigājam. Nu labi, varbūt tanī valūtas veikalā kādas labākas kurpes varētu dabūt, citādi mēnesi jāmokās, kamēr iestaigā.”

Kurpes nopirka. Labas, mīkstas ādas, somu ražojums. Arī pāris zīda kreklus un skaistu šlipsi. Jānim bija neērti. Patika jau tas viss, patika, bet… Kāpēc mēs paši ko tādu nevarētu ražot? Jājūtas kā ubagam lielajā un varenajā padomju valstī, kura no ārzemēm iepērk pavisam ikdienišķas preces.

Pirmajā rindā – valūtas veikala apmaiņas čeks (JVMM 38592)
Otrajā rindā – valūtas veikala apmaiņas sertifikāts (JVMM 38651)

Jau no 20. gadsimta 30. gadiem Padomju Savienībā pastāvēja veikalu tīkls, kurā preces tika tirgotas par valūtu un zeltu. Galvenokārt šie veikali bija domāti ārzemniekiem, lai viņi varētu tur iepirkties par savas valsts naudu, kā arī padomju pilsoņiem, kuri bija strādājuši ārzemēs un saņēmuši algu valūtā. Sākot ar 1964. gadu tika izveidots veikalu tīkls “Berjozka”, kuros ārzemnieki varēja iegādāties preces par valūtu, bet padomju cilvēki – par sertifikātiem vai čekiem, kurus tiem samaksāja ārzemju valūtas vietā, piemēram, jūrniekiem. Brīvi glabāt vai lietot ārzemju valūtu Padomju Savienībā bija aizliegts – par to draudēja cietumsods. Šajos veikalos – Rīgā tāds bija pie viesnīcas “Latvija” – varēja iegādāties kvalitatīvas luksusa preces – kažokādas, tepiķus, radioaparatūru, pārtiku (šķīstošo kafiju, labu šokolādi, melnos ikrus u.c.), vēlāk arī importa apģērbus un citas preces. 1 čeka vērtība bija 2 rubļi. Preču vērtība šajos veikalos bija vairākkārtīgi paaugstināta. Lai gan bija aizliegts, ar sertifikātiem un čekiem spekulēja, tos slepeni tirgoja, tāpat arī importa preces, ko iegādājās valūtas veikalos.

 

Nellijas atbraukšana iezīmēja visu 80. gadu pārvērtības. Gan padomju valsts vadītāja Brežņeva nāve, gan viņa divu pēcnācēju – Čerņenko un Andropova – aiziešana ne tikai iekustināja sabiedrību, bet ļāva nākt pie varas jaunajai padomju nomenklatūras paaudzei ar Mihailu Gorbačovu priekšgalā. Viņa pasludinātā “atklātība” un no sākuma bailīgā kooperatīvu veidošana bija iecerēta kā stagnējošās sistēmas atjaunināšana.

Atjaunošanās un pārveidošanās sākās gan ar oficiāli pasludināto atklātību, kad jau drīkstēja pieminēt represijas, izvešanu, gan ar vides aizsardzības kustību. Tika apturēta Daugavpils HES celtniecība, Slokas celulozes fabrikas darbība. Arī Jelgavātika organizēti Lielupes svētki, lai pievērstu uzmanību upes piesārņojumam. Ne tikai Lielupe un Driksa no tā cieta, arī apkārtējās upes – Svēte un Tērvete – bija tā “bagātinātas” ar fabriku un dažādu uzņēmumu atkritumiem, ka peldēties tajās dažbrīd bija bīstami. Jānim prātā spilgti iespiedās notikums no kādas vasaras, kad Velta ar vecāko meitiņu un sunīti pastaigājoties aizgāja līdz Svētes līkumam paplunčāties. Pasta salas peldētavā jau gadiem gandrīz neviens neuzdrīkstējās iet ūdenī. Arī Svēte izrādījās tikpat netīra – meitēnam pēc peldes uzmetās pumpas, bet sunim lēkšķēm gāja nost spalva.

Atklātības politika, cīņa par dabas aizsardzību un galu galā – ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu – 80. gadu otrā puse brāzās pāri cilvēku un valstu dzīvēm kā negaiss.

“Jel brāžat, viesuļi!” Jānim ienāca prātā rindiņa no kāda dzejoļa. “Laikam Rainis, “ viņš nodomāja.

Viena no pārmaiņu zīmēm Jelgavā bija Lāčplēsis. 1988. gada 23. aprīlī Jelgavas avīzē “Darba Uzvara” tika publicēts fotogrāfa Pētera Korsaka raksts “Kur esi, Lāčplēsi?” ar lūgumu vecajiem jelgavniekiem atsaukties. Varbūt kāds zina, kur palikušas pieminekļa daļas. Atsaucība bija liela un sekmīga – jau 8. maijā pie bērnudārza Stacijas ielā tika atrasts Lāčplēša torss – bez galvas, līdz jostasvietai. Maija beigās to novietoja pie Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja.

Apskatīt Lāčplēsi atbrauca gan Kārlis ar sievu, gan viņa bērni Pēteris un Velta ar ģimenēm.

“Redz, kā viss mainās”, domīgi norūca Kārlis. “Atceries, onkul, kā es brīnījos, kad pieminekli stacijas laukumā novāca? Tagad nu jāliek atpakaļ.”

“Kur tad tu liksi, ja tajā vietā trejgalvu pūķis?” pasmējās Velta.

“Gan jau atradīsies vieta, laukums liels,” attrauca Kārlis.

Fotogrāfija ar Lāčplēša pieminekļa fragmentu tā atrakšanas brīdī 1988. gada 8. maijā. Pārējās pieminekļa daļas nav atrastas, visticamāk – iznīcinātas. Fotogrāfs Gunārs Janaitis (JVMM 23683/3)

Pārmaiņas notika arī lauksaimniecībā, jo atļāva darboties individuālajiem zemniekiem neatkarīgi no kolhoziem. Latvijā tos sauca par Breša zemniekiem. Par tādu kļuva arī Kārļa dēls Pēteris. Mantojis ne tikai tēva un vectēva mīlestību pret zemi, viņš bija arī ļoti runīgs un apsviedīgs – vienmēr atrada kādu draugu vai paziņu, ar kura palīdzību varēja gan mašīnai rezerves daļas ātrāk dabūt, gan celtniecības materiālus. Tā arī tagad – atbraucis un izrunājies ar Jāni,paņēma vecos “Naudu” sētas dokumentus un dabūja savai jaunajai zemnieku saimniecībai tieši tās zemes, kas kādreiz bija norakstītas uz Jāņa vārda. Tiesa gan, tikai 30 ha, taču tā bija senču zeme!

Breša zemnieki – 1989. gada 6. maijā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma likumu “Par zemnieku saimniecībām Latvijas PSR”, kas oficiāli atļāva paralēli padomju kopsaimniecībām veidot arī individuālās saimniecības. Ministru padomes priekšsēdētājs tolaik bija Vilnis Edvīns Bresis, tāpēc pirmos individuālos saimniekotājus nosauca par Breša zemniekiem. Tiesa, Latvija vēl bija PSRS sastāvdaļa un zeme tad vēl skaitījās valsts īpašums, taču lauksaimnieks varēja to saņemt ilglaicīgā lietošanā un nodot mantojumā.

Dažbrīd Jānim ienāca prātā tēva naudas slēptuve veco māju pagrabā. Vai kāds būtu to atradis, vai tomēr nē?

“Būs jāpastāsta Pēterim, ja vien varēs arī mājas dabūt,” Jānis nolēma. Brīvi tirgot cara laika zelta rubļus nevarētu, bet spekulantu un kolekcionāru, kas pa kluso tādas naudiņas uzpirka, netrūka. Vajadzēja tikai īsto pazīšanos. Jānim ļoti patika ņemties ar naudu – kā bērnībā. Nereti pārskatīja savu kolekciju, kurā bija gan kāds cara laika rublis, gan krusttēva no Krievijas pilsoņu kara atvestās naudiņas. Arī no Latvijas brīvvalsts un pēc tam gan no padomju, gan vācu naudas pa banknotei tika saglabāta Jāņa krājumā. Kādam to rādīt gan viņš neuzdrošinājās. Bērni varēja nejauši izpļāpāties, bet pieaugušie… Aiz skaudības vien var nodot. Vai tāpēc vaļasprieka dēļ būtu cietumā jāiet? Tā nu apraktās naudas stāstu Jānis vēl paturēja pie sevis. Gan jau kādreiz.Kad laiki mainīsies…

Laiki mainījās un pat ļoti strauji. Dziedošā revolūcija – Trešā Atmoda – pārņēma ne tikai Latviju, bet visu Baltiju, atsaucās gan Kaukāzā, gan Vidusāzijas republikās, tepat blakus kaimiņos Baltkrievijā atcerējās gan baltkrievu valodu, gan baltsarkanbalto karogu. PSRS juka un bruka, taču lēni un negribīgi.

Tautas sajūsmas vilnis ne vienreiz vien atsitās pret skarbu realitāti. Cīņa par politisko neatkarību lēnām, taču virzījās uz priekšu – ar cerībām, šaubām un bailēm. Tajā pašā laikā Latvija, kā jau savienotā republika, bija ieausta visas Savienības ekonomiskajos tīklos. Un tā kļuva par ilgstošu aizķeršanos. Redzamākā problēma bija pārtikas un ikdienas preču trūkums, tāpēc jau 1988. gadā tika ieviesti preču taloni, bet no 1989. gada – pircēju vizītkartes, piesaistītas iedzīvotāju dzīves vietai.

“Nu, tagad vismaz tie Pitalovas braucēji neizpirks mūsu veikalus tukšus,” priecājās kaimiņienes, satikušās mājas pagalmā. “Jā, jā, atbrauc te no Krievijas, Baltkrievijas ar lielām somām, sakrauj pilnas un aizbrauc. Grābj visu, vajag vai nē, viņiem jau tur pat prastu karošu nav,” sievas viena otrai piebalsoja.

Pirmais solis bija preču talonu ieviešana – cukura, veļas pulvera, vēlāk sāls iagādei. Bet cik tad daudz tādu preču vajag? Vienam vairāk, otram mazāk. Un sākās spekulācija gan ar taloniem – cukura talonus mainīja pret veļas pulvera vai sāls taloniem, gan ar anonīmām pircēju vizītkartēm – savu vārdu ierakstīt un ielīmēt fotogrāfiju vajadzēja pašam un tad apzīmogot namu pārvaldē vai ciema izpildkomitejā.

Jāņa mazmeitai Veltai gadījās nelaime – pazuda pircēja vizītkarte. Oficiāli tās neatjaunoja, tāpēc nācās iet uz tirgu un no tur klīstošajiem spekulantiem pirkt jaunu.

“80 rubļus noplēsa, nelietis tāds! Redzēja taču, ka es ar mazu bērnu, pirkumus daudz vajag, vai nevarēja lētāk atlaist?!” sūkstījās Velta.

“Ko tu vispār te uz Jelgavas tirgu gāji? Būtu man pateikusi, es aizbrauktu uz Rīgas Centrāltirgu, gan jau tur notirgotu lētāk,” rājās Jānis. “Labi, meitiņ, nepārdzīvo! Še, ņem to naudiņu, man jau vecam neko daudz nevajag, tev būs atspaids. Divi mazuļi, katram kaut ko vajag.”

“Nu ko tu, vectēv! Ilgvars strādā, celtnieki taču tik pieprasīti, viena haltūra pēc otras!” Velta atgaiņājās.

“Tur jau tā lieta, ka tikai strādā un strādā, mājās tikpat kā nerādās! Bērni drīz tēvu nepazīs, tik reti redzot,” pukstēja Jānis, bet naudu atpakaļ neņēma.

Kupons preču iegādei (JVMM 41748 ), pircēja vizītkarte (JVMM 38593 )

Ap 1988./89. gadu pārtikas un nepārtikas plaša patēriņa preču deficīts kļuva īpaši kritisks. M. Gorbačova 1987. gadā atceltais ārējās tirdzniecības ierobežojums ļāva kolhoziem, kooperatīviem un uzņēmumiem pārdot savus ražojumus tuvējās ārzemēs – sociālistiskajās valstīs – un tā iegūt kādu peļņu. Taču pašā Savienībā šīs preces attiecīgi kļuva vēl mazāk pieejamas. Savukārt no Krievijas rietumu nomalēm, no Baltkrievijas un Ukrainas uz Baltijas republikām, kur apgāde bija labāka, iepirkties brauca “maišelnieki”. Iegādātās preces tad mājās tika tirgotas par daudzkārt lielāku cenu. Šādā veidā ārpus Baltijas republikām (Igaunija, Latvija, Lietuva) tika realizēti 30-40% preču. Ieviestā preču talonu (vēlāk kuponu) un pircēju vizītkaršu sistēma situāciju uzlaboja tikai nedaudz, kaut gan pastāvēja samērā ilgi – līdz 1992. gada 15. aprīlim, kad tās oficiāli atcēla.

Preču trūkums nebija vienīgā problēma. Lai gan bija atjaunota Latvijas neatkarība, naudas sistēma vēl palika vecā – padomju. Taču PSRS pēdējos gados sākās inflācija, kas skāra arī Latviju. Viss sāka maksāt simtos un pat tūkstošos. Parādījās naudaszīmes, kuras agrāk cilvēki pat rokās nebija turējuši – 500 un 1000 rubļu nomināli.

“Re, cik varenas!” smējās Jānis. “Nupat jau varēšu skaitīties miljonārs! Tikai ko par tiem papīriem varēs nopirkt?”

Lielās naudaszīmes un cenas nebija ilgi – jau 1992. gadā parādījās “repšiki” – Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes parakstītie Latvijas rubļi. Jelgavnieki mulsi smīnēja, tos pārskaitīdami, jo Repše taču bija savējais – jelgavnieks.

1991. gadā izlaistie PSRS rubļi – lielie nomināli 500 (JVMM 26740) un 1000 (JVMM 26772) rbļ. vērtībā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. un1991. gadā Latvijas ekonomiku būtiski ietekmēja tā brīža oficiālā maksāšanas līdzekļa – PSRS rubļa – inflācija. Lai atrisinātu šo situāciju, tika izveidota Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja, kas 1992. gada 4. maijā pieņēma lēmumu par Latvijas Bankas pagaidu naudas zīmes – Latvijas rubļa (LVR) – laišanu apgrozībā. Šī laika Latvijas rubļus tautā mēdza arī saukt par “repšiem”, “repsīšiem” vai “repšikiem” pēc tā laika Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes. Kā likumīgs maksāšanas līdzeklis joprojām palika arī Krievijas rublis (SUR). Tika izlaistas 1, 5, 20, 50, 200 un 500 rubļu, bet vēlāk arī 2 un 10 rubļu naudaszīmes. 

Pagaidu naudas zīmes – Latvijas rublis

Vēl pēc gada apgrozībā beidzot nāca ilgi gaidītais Latvijas lats.

Kad Jānis beidzot saņēma savu pensiju latos, viņš nezināja, smieties vai raudāt  –  naudiņas bija maz, tikai 28 lati, bet toties tie bija lati! Labi, ka taupīgi dzīvojot, bija izdevies šo to iekrāt, tad nu katru mēnesi kaut ko noņemot, varēja iztikt. Atbalsts nāca arī no mazmeitas – Kārļa meitas Veltas, kura tepat piemājas dārziņā un siltumnīcā izaudzēja gan savus gurķus un tomātus, gan burkānus un bietes. Kartupeļus rudeņos atveda Veltas  brālis Pēteris – par lasīšanu kartupeļu talkā, kā pats teica. Tad nu pusdienas Jānim iznāca Veltas mājas daļā, brokastis un vakariņas ēda savā pusē.

Santīmu un vienu un divu latu monētas                                                                                                             5 un 10 latu banknotes

1994. gada 14. februārī Latvijas lats tika piesaistīts pasaules piecu ekonomiski spēcīgāko valstu valūtu grozam (SDR – ASV dolārs, Vācijas marka, Japānas jēna, Lielbritānijas sterliņu mārciņa, Francijas franks), kas nodrošināja tā stabilitāti.

20, 50, 100, 500 latu banknotes

Lata ieviešana radīja cerības stabilitātei un izaugsmes iespējām. Kurš nu kā vien prata, centās veidot savu privāto uzņēmumu, savu biznesu. Ja vien bija sākuma kapitāls. Bet tas bija tikai retajam – vai vēl padomju laikā ar puķu audzēšanu sakrāts, vai pārmaiņu laikā, sākoties valsts uzņēmumu privatizācijai, “prihvatizēts” vai, latviski sakot, pievākts. Parādījās arī tādi darboņi, kuru naudas izcelsme saistījās ar pavisam tumšām un aizdomīgām darbībām, un tad sākās process, kas turpinājās vēl ilgus gadus – naudas “atmazgāšana”.

Jelgavas Naudu ģimenei “trakie” 90. gadi pagāja mājas pārbūves zīmē. Māja bija kļuvusi par mazu augošajai ģimenei – divi jau bija, bet nu pieteicās trešais. Veltas vīrs Ilgvars, celtnieks būdams, veco Vīmaņu māju jau bija gan ar ķieģeļiem apdarinājis, gan iekšā daudz ko pārbūvējis, lai iegūtu vairāk telpas, bet nu bija jādomā vai par otrā stāva celtniecību, vai kapitālu pārbūvi. Ataicinātais inženieris pārliecināja iemītniekus, ka mājai pamati ir labi un otro stāvu var būvēt droši. Tad nu pārbūve sākās… un ievilkās vairāk kā desmit gadus. Celtniecības atļaujas, arhitekta plāns, materiālu sagāde, strādnieki, galu galā nauda – te ir, te nav. Kad kārtējo reizi Ilgvara celtniecības brigādi piekrāpa un nesamaksāja par darbu, viņš atmeta visam ar roku un aizbrauca uz Vāciju pelnīt naudu.

“Tur vismaz godīgi samaksā par darbu,” viņš noteica un nosolījās sūtīt sievai naudu dzīvošanai un mājas celtniecībai. Doto vārdu turēja un naudu sūtīja, bet nu Jānim bija jāorganizē visi būvdarbi, jo Velta strādāja, bērni arī prasīja savu laika daļu. Labi, ka Jānis jau 70. gados bija dabūjis šofera tiesības, tagad ar Veltas veco žigulīti varēja braukāt pa celtniecības veikaliem un noliktavām. Kāda tur mierīga dzīve un nodarbošanās ar hobijiem, kā teica darbabiedri, pavadot pensijā! Jānis jutās kā otru specialitāti apguvis – pārzināja gan mājas celtniecības, gan materiālu sagādes knifus.

Divtūkstošajam gadam sākoties, ciemos bija atbraucis Veltas brālis Pēteris ar ģimeni un ieminējies, ka taisoties pārbūvēt “Naudu” māju pagrabu.  Pašu māju atguvis 90. gadu beigās un jau paspējis izremontēt, tagad jāsakārto pagrabs. Citādi sievai nav kur ievārījumus un konservētos gurķīšus turēt. Tā bija laba reize pastāstīt par vecā saimnieka paslēpto naudu.

“Ja pagrabs ir aizgruvis, tad jau neviens tur līdis nav un slēptuvei jābūt neskartai,” Jānis nobeidza savu stāstu.

Radi tikai galvas nogrozīja. Redz, kā notiek – zeme un mājas atgūtas, bet vēl naudas pods gaida! Jaunieši – Veltas un brāļa Pētera bērni jau sāka skaļi strīdēties, kādas naudiņas slēptuvē varētu būt paglabātas, cik tās tagad maksātu un ko par to varētu nopirkt.

“Kārtīgu datoru, videomagnetofonu, “Samsung” televizoru!” tā vien skanēja apkārt.

“Nu nē,” nogrozīja galvu Pēteris. “Tādu naudu gan par niekiem nevar izdot. Tā no “Naudu” zemes ir nākusi, zemē arī jāiegulda. Aprunāšos ar tēvu, tad jau redzēs. Galu galā, vēl jau tas naudas pods ir jādabūn ārā!”

Uz naudas poda izņemšanu sapulcējās visa Naudu dzimta – pats vecākais – Jānis, viņa brāļadēls Kārlis ar sievu, Kārļa bērni – meita Velta ar trīs meitiņām un Pēteris ar diviem dēliem. Pēteris ar puišiem jau bija noracis iegruvušā pagraba jumtu un tagad Jānim bija jāatceras, kurā stūrī kādreiz stāvēja kāpostu mucas, aiz kurām bija izveidota slēptuve. Dibengalā, kreisajā pusē tiešām atrada dēļu atlūzas un vairākasmucu stīpas. Uzmanīgi rokot, Pēteris uzdūrās kaut kādam šķērslim.

“Laikam jau būs,” viņš priecīgi iesaucās. “Māri, dēls, padod lukturi, jāredz, kur rakt!” Uzmanīgi nourbinājis zemes kārtu, Pēteris izcēla no zemes vaskadrānas vīkšķi. Iekšā tiešām jutās kaut kas ciets un diezgan smags. Vēl neattaisījis, Pēteris vīkšķi iznesa ārā, pagalma vidū, kur visi tūlīt  sapulcējās apkārt. Mazās meitenes snaikstījās gar pieaugušajiem, tie arī nepacietīgi mīņājās, gaidot, kad nu attaisīs atradumu.

Lēnām un uzmanīgi Pēteris atlocīja savīkšķīto vaskadrānu. Tajā bija ietīts māla pods, pārsiets ar linu lupatu. Lēnām atraisījis saiti un noņēmis audumu, Pēteris podu pagāza, lai redzētu, kas tad ir iekšā. Nožvarkstēja metāls un lēnām, kā negribot, no poda izripoja brūnganas un zaļganas monētas. Paņēmis vienu un paberzējis pirkstos, Pēteris noelsās:

“Nu, riktīgi! Nikolaja II zelta desmitnieks!”

To nu visi gribēja gan apskatīt, gan rokā paturēt. Padomā tik – īsta zelta nauda! Un vesels pods ar tādu!

“Kā pasakās,” godbijīgi čukstēja meitenes.

Māla pods, ražots 1913. gadā (JVMM 8524)

 

Atradums bija gana liels, lai varētu gan bijušās “Naudu” zemes nopirkt,  gan nolikt uzkrājumā bērnu skološanai un vecākajai paaudzei pensijas gadiem. Velta beidzot varēja pabeigt mājas celtniecību un apmaksāt vecākajai meitai ceļojumu uz Vāciju, kur viņa ne tikai gribēja satikt tēvu, bet arī mācīties augstskolā.

Nākamie desmit gadi pagāja gan ar priekiem, gan bēdām – kā jau cilvēku dzīvē tas notiek. Vieni ar prieku, citi ar bažām sagaidīja Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

“Vienā savienībā jau bijām, vai vajag vēl citā līst? “ pukstēja pēdējie.

Jānis ar ziņkāri vēroja notiekošo. Nu jau viņš bija gana vecs, lai nekur pasaulē neskrietu, kā to darīja jaunā un vēl jaunākā paaudze – gan Veltas un Pētera ģimene, gan arī Kārlis labprāt izmantoja Eiropas Savienībasdotās iespējas ceļot. Taču suvenīrus dāvanā Jānis saņēma labprāt un ar prieku klausījās tuvinieku stāstus par Eiropā redzēto un piedzīvoto. Arī atvestās svešo zemju monētas viņš cītīgi notīrīja un ievietoja speciālā albumā – tagad neviens vairs nevarēja viņam pārmest “aizdomīgu” hobiju. Jānis sakrāja un katram mazbērnam uzdāvināja arī īpašo latu kolekciju. Par tiem jaunieši tikai pasmīnēja – nu ko tur, latiņi, bet Jānis šūpoja galvu un dziļdomīgi teica:

“Gan jau redzēsiet, ka latiņš kļūs par retumu! Iestājāmies Eiropā, tad arī nauda drīz būs Eiropas, ne mūsu.”

1 lata jubilejas monētu kolekcija

2014. gada 1. janvārī, tuvinieku lokā sagaidot simto dzimšanas dienu, Jānis izrādīja apsveicējiem savu naudaszīmju un monētu kolekciju.

“Tagad tai būs jāpievieno gan lati, gan Latvijas euro,” ar skumju smaidu viņš teica, “vieni aizgājuši, otri atnākuši. Tā nu manos simts gados tā nauda ir nākusi un gājusi – kā vara, tā nauda.”

2004. gada iestāšanās līgums ES Latvijai, tāpat kā citām jaunajām ES valstīm, paredzēja eiro ieviešanu, tiklīdz ir izpildīti visi ekonomiskie nosacījumi. 2005. gada 1. janvārī Latvijas Banka piesaistīja latu euro pēc kursa: 1 EUR = 0,702804 LV. Pāreja uz euro bija paredzēta jau 2008. gada 1. janvārī, taču 2008.–2010. gada krīze to aizkavēja. ES Ekonomisko un finanšu jautājumu padome (ECOFIN), kurā darbojas ES valstu finanšu ministri, 2013. gada 9. jūlijā pieņēma lēmumu par Latvijas uzņemšanu eirozonā. 2014. gada 1. janvārī Latvija kļuva par 18. eirozonas dalībvalsti. Neatsaucami fiksētais pārejas kurss bija EUR 1 = LVL 0,702804.

Visā eirozonā banknotes ir vienādas. Tomēr katrai eirozonas dalībvalstij ir atļauts attēlot savu dizainu monētu reversā. Latvijas euro monētu reversa dizains tika izvēlēts tautas ideju konkursā jau 2004. gadā. Ideju konkursa žūrija Latvijas euro monētām izvēlējās tādus attēlus, kas simbolizē Latviju un tās galvenās vērtības. Latvijas Republiku un brīvību simbolizējošais tautumeitas profils no 1929. gada lata sudraba monētas ir attēlots viena un divu euro Latvijas monētu nacionālajā pusē, bet uz euro centiem attēlots lielais un mazais Latvijas ģerbonis.

Latvijas euro monētas

Beigas

Autors
Silva Barševska
galvenā speciāliste