Ozola skvēra stāsts

Tā ierīkošanas iniciators bija “JCI Latvija” Jelgavas nodaļa, iesaistoties arī pašvaldībai un Jelgavas uzņēmējiem. Turpat blakus ierīkots laukums, kur var vingrināties lielāki bērni un arī vecāki. Par ozola skvēru to sauc tādēļ, ka šajā vietā atradās dižkoks. Šo 250 gadus veco koku 2018. gadā atzina par stipri bojātu un bīstamu. Apsekošanas laikā konstatēja, ka ozolam ir iztrupējusi stumbra pamatne un ir radušies vairāki vaļēji dobumi, tādēļ 2018. gada 28. novembrī lielais ozols tika nozāģēts. Tas bija notikums, kas jelgavniekos raisīja neizpratni, nožēlu un jautājumus. Ozols bija patiešām skaists un diži noaudzis, tādēļ nevienam neradās aizdomas, ka ainaviskais dabas piemineklis ar kultūrvēsturisko nozīmi ir kļuvis par apdraudējumu skvēra apmeklētājiem un garāmgājējiem, kas varēja arī sabojāt skvēra inventāru – rotaļu laukumu, solus, apgaismojumu un stādījumus gadījumā, ja tas nogāztos. Vairākas dienas jelgavnieki skvēru plaši apmeklēja, lai pārliecinātos, ka celms tiešām ir iztrupējis un koks kļuvis bīstams. Notikumu vieta tika fotografēta, uz celma kāpa bērni, lai aptaustītu to ozola stumbra daļu, kas savulaik augstu slējās virs augšanas vietas. Tā tika nolikta blakus celmam. Ozola galotne bija raudzījusies gan pagātnē, jo koks bija pietiekami vecs, lai būtu pieredzējis Kurzemes un Zemgales hercogistes laiku, gan nākotnē, kas aprāvās negaidot. Par ozola saglabāšanu vai nozāģēšanu speciālistu viedokļi dalījās. Vieni uzskatīja, ka koka bīstamība ir pārspīlēta, ka to varēja saglābt, izzāģējot un nozāģējot lieko, bet atlikušo nostiprinot ar trošu konstrukciju – tas Jelgavas domei prasītu 2000 eiro. Citu speciālistu, kuri iestājās par koka nozāģēšanu, viedoklis bija, ka arī pēc koka aprūpes darbiem tas paliktu bīstams, jo koka veselā koksnes daļa ir pārāk šaura – tikai 10 līdz 12 centimetrus plata. Vai sastiprinātais un apzāģētais koks izdaiļotu skvēru? Protams, ka nē, bet uz ozola stumbra bija atradušas vietu dažādas dzīvības formas, kas ar koka nozāģēšanu zaudētu savu mājvietu, piemēram, koka dobumā mītošās marmora rožvaboles. To, ka šo dzīvības formu bija ne mazums un vieta atradās daudziem, liecina stumbra apkārtmērs – 4,48 metri (4,88 m). Divu pasauļu sadursmē izšķirošo lēmumu nācās pieņemt pilsētasdomei, lemjot par koka nozāģēšanu.

Ozola stāsts ar tā nozāģēšanu nebeidzās. Netālu no Ozolskvēra atrodas pirmskolas bērnu iestāde “Pasaciņa”, kuras audzēkņi bija salasījuši vecā ozola zīles, lai tās iestādītu un dotu vecajam ozolam otru mūžu. 2019. gada aprīlī skvērā pulcējās ģimenes ar bērniem, lai piedalītos nozīmīgā notikumā – jauna ozola stādīšanā. 2019. gada maijā Koka skulptūru simpozija “Otrā elpa” laikā no nozāģētā dižozola stumbra daļas radīja vides objektu “Laika vilcieniņš”. Tā autori – tēlnieki Māris Gailis un Gundars Kozlovskis. Septiņus metrus garais vilcieniņš sastāv no lokomotīves un trīs vagoniem, kuros katrā sēž un brauc ar Jelgavas pilsētas vēsturi saistīti trīs nozīmīgi notikumi, kas vienlaicīgi simbolizē trīs cilvēka garīgās pamatvērtības. Vienā vagonā redzam attēlotu Sv. Trīsvienības baznīcas torni, kas simbolizē ticību, otrajā – “Academia Petrina” ēku, kas simbolizē izglītību, trešajā – Ādolfa Alunāna māju, kuras uzdevums ir simbolizēt kultūru. Laika vilcieniņš novietots uz sešiem lieliem laukakmeņiem un kļuvis par vides objektu skvērā. 2012. gadā skvērā tika novietots 5,5 metrus augsts “Fruktus bumbūls” (mākslinieks Gaits Burvis), kas tapa pirms gada notikušajā Metālmākslas simpozijā Jelgavā Uzvaras parkā. Šī metāla skulptūra vējā un diennakts tumšajā laikā maina izskatu, turklāt tumsā mirdz. Gadu vēlāk skvēru papildināja vēl viena metāla skulptūra – alnis, kas ir Jelgavas pilsētas simbols, saukts par Driksi. Nozāģētā Ozolskvēra Dižozola galotne ar atzīmētajiem gadu gredzeniem savukārt stāsta par pieredzēto – par to vēstī plāksne ar atšifrējumu. Piemēram, ceturtais gredzens stāsta, ka 1822. gadā Jelgavā ticis izdots pirmais laikraksts latviešu valodā, ko tā arī sauc – “Latviešu Avīzes”, bet trīspadsmitais gredzens informē, ka 1975. gadā Jelgavā uzsāka darbību RAF.

Bet kas bija pirms tam un kā radās skvērs? Kādā no pilsētas kartēm, kas sastādīta vēl pirms Otrā pasaules kara, redzam, ka tadadējā skvēra malā Lielās ielas pusē ir iezīmētas ēkas ar numuriem 65, 67, 69 un 71 un, kā stāsta kāda jelgavniece, viņa ir dzīvojusi vienā no šīm mājām vēl 1947. gadā. Tās pagalmā ir audzis dižais ozols – tas pats, kas bija skvēra galvenais objekts. Savukārt 67. ēkā ir atradusies “virsskolotāja J. Priedes I šķiras sieviešu skola ar pilnu ģimnāzijas kursu”. Lai iestātos šajā skolā, vispirms bija jāuzrāda kristāmā zīme un pēdējā saņemtā skolas liecība, un tikai tad mācīties gribētājām ļāva kārtot iestājeksāmenus. Mācību laikā tika garantēta “pamatīga mācību piesavināšanās”, par to rūpējās “krietni mācību spēki, bagātīgi apbruņoti ar mācību līdzekļiem”. Īpaša uzmanība tika pievērsta valodas prasmei – vācu un franču valoda bija jāmācās visām meitenēm, bet latviešu – obligāti visām latvietēm. Tā tas tika pieprasīts 1910. gadā laikrakstā “Zemkopis” publicētajā skolas sludinājumā, kad Latvijas teritorija vēl atradās Krievijas impērijas sastāvā. Kā pievienotā vērtība mācībām skolā tika minēts dārzs, kur ierīkoti rotaļu laukumi, skolnieču puķu dārziņš un ziemā slidotava. J. Priedes skola pastāvēja līdz pat Otrajam pasaules karam. Kara darbības rezultātā 1944. gadā minētās ēkas tika daļēji nopostītas, bet kāda pēc remonta arī noderēja dzīvošanai. Tomēr tagadējā skvēra teritorija iegadījās pilsētas centra robežās, tā centra, kuru jau pirmajos pēckara gados bija plānots attīrīt no drupām un visa vecā un liekā, lai celtu jaunu, gaišu un skaistu padomju pilsētu – Jauno Jelgavu. Pēc toreizējā pilsētas arhitekta Vladimira Laka ieteikuma, veidojot jaunas ielas un nolīdzinot vecos kvartālus, jāiekārto skvēri. Tie pie ielām pārtrauks ielu plūdumu, bet veco kvartālu vietā jāierīko atpūtas vietas. Šo lēmumu rezultātā tika uzsākta drupu novākšana. Tā kā bija paredzēts pārbūvēt Lielo ielu, tad drupu gruvešus bēra jaunveidojamās ielas pamatos, attīrot laukumu skvēram. Būvgružus bēra arī jaunceļamo māju pamatos, bet atbrīvotos laukumus pārbaudīja ģeodēzisti.

Atpūtas vieta tika iekārtota pamazām. Vispirms tika ierīkots apzaļumots laukums – tagad zālājs, kas robežojas ar J. Asara ielu, Dambja un Sakņudārza ielu. Tajā tika ierīkoti daži gājēju celiņi, iestādītas puķes un ar zāli apsēts 190 kvadrātmetru liels laukums. Apzaļumotā laukuma iekārtošana notika sabiedriskā kārtā. 1952. gadā tā iekārtošanā bija strādājuši 22 darbavietu kolektīvi un kā visčaklākie tiek minēti Jelgavas Kolhoza tirgus kantora darbinieki. Lai gan padarīts bija gana daudz, darba plāns bija izpildīts tikai par 64,9%, tādēļ ar pilsētas laikraksta
“Zemgales Komunists” starpniecību tika paziņots, ka iesāktais ir jāturpina, lai drupas no Sarkanarmijas ielas līdz Slimnīcas ielai pārvērstos ziedošā dārzā. Šajā darbā bija jāpiedalās ikvienam jelgavniekam. Skvēru ierīkošanu motivēja ar padomju varas rūpēm – “jādomā vairāk par krietnajiem padomju cilvēkiem un viņu neizsīkstošo spēku visam, kas kalpo mieram un jauncelsmei”, un šo spēku varētu rast arī skvēros kā padomju cilvēka atpūtas vietā, vienlaikus saņemot vitamīnu devu no tur augošo ābeļu un bumbieru ražas. Tā kā padomju vara bija pieņēmusi lēmumu Dambja ielu pārdēvēt par Sarkanarmijas, bet O.Kalpaka ielu par Slimnīcas, tad skvēram, ko sāka iekārtot, nolēma piešķirt vispiemērotāko nosaukumu – Sarkanarmijas skvērs. Šis nosaukums figurēja tikai sākumā, drīz vien to sāka saukt par skvēru Slimnīcas un Lielās ielas stūrī, jo, iztaisnojot Lielo ielu un savienojot to ar Dambja ielu, skvērs kļuva par Lielās ielas tādu kā pievienoto vērtību. Sasaiste ar Sarkanarmijas (Dambja) ielu kļuva neloģiska, jo iela beidzās tieši pie pirmā iekārtotā zaļā laukumiņa, bet vēlāk turpinātā iekārtotā skvēra lielākā daļa robežojās jau ar citām ielām. Nosaukumu dažādi mēģināja saīsināt līdz jelgavnieku vidū radās visīsākais – Ozolskvērs. Ozols bija kļuvis par vietas identitātes simbolu. 60. gadu sākumā iepretī skvēram otrpus Lielajai ielai sāka celt piecstāvu namus. Lielo ielu pārdēvēja Ļeņina vārdā. Tajās dzīvokļus lielākoties saņēma padomju armijas virsnieku ģimenes. Pilsētas centra virzienā netālu no skvēra tika uzcelta nākamo māju rinda, kas bija no baltajiem silikātķieģeļiem, to galus rotāja iedvesmojoši uzraksti “MIERS”, “DARBS”, “BRĪVĪBA”. Tā kā māju rinda atradās perpendikulāri Lielajai ielai un to gala sienas pret ielu bija būvētas no sarkanajiem ķieģeļiem, tad balto ķieģeļu uzraksti sarkanajās sienās izskatījās pēc ilgspēlējošiem transparentiem ar padomju ideoloģijas saukļiem, kas parasti bija no sarkana auduma ar tekstu baltā krāsā. Jelgavnieki, iespējams, šo uzrakstu uz māju sienām iespaidā tuvējās mājas, ar tur mītošo virsnieku ģimenēm, iesauca par “okupantu” mājām.

1953. gadā iekārtoto skvēru ar ozolu papildināja ar tolaik populārajām baltajām ģipša skulptūrām un vāzēm. Skvērā izvietoja pāris koka solus un dažas atkritumu urnas, sastādīja kokus (ozoli, kļavas, liepas, kastaņas, apses un korintes) un krūmus (klintenes, ligustri, rozes, jasmīni, ceriņi), vasarā – leduspuķītes un amoliņus. Tie bija košumaugi, bet rūpēs par cilvēku tolaik skvēros un parkos tika stādīti arī augļu koki – galvenokārt bumbieres un ābeles. Dažas no tiem laikiem ir saglabājušās līdz mūsdienām. Rezultātā skvērs aizņēma 6700 kvadrātmetru lielu teritoriju, grantētie celiņi bija 1074 kvadrātmetri, kā arī bijusi ūdenskrātuve, kas aizņēma 320 kvadrātmetrus. 70. gadu vidū, apsekojot pilsētas zaļumus, secina, ka skvērs ir kļuvis nabadzīgāks, pazuduši košumaugi un dekoratīvie stādījumi, zālājā iemītas patvaļīgas takas, ūdens krātuves arī vairs nav. Bija jāpaiet desmit gadiem, lai nolaistais skvērs tiktu sakārtots, laikraksts “Darba Uzvara” 1986. gadā jelgavniekus informēja par skvēra Ļeņina un Slimnīcas ielas stūrī atdzimšanu. Laikraksts ziņoja, ka skvērā ir izveidoti jauni celiņi, to virzienu ir pateikuši priekšā paši taku minēji, ieminot tās zālājā visos vajadzīgajos virzienos, un tikai tad pilsētas komunālās saimniecības darbinieki ir ķērušies klāt īsto celiņu iekārtošanai, noklājot tos ar betona plāksnēm. Pasākums ar celiņiem tika pasniegts kā novitāte, jo līdz šim oficiālie pēc plāna ierīkotie celiņi neapmierināja iedzīvotājus nevienā no pilsētas parkiem un skvēriem – zālājā tika iemīti neplānotie celiņi, kurus katru pavasari uzraka un apsēja ar zāli, bet nākamā gada pavasarī tik un tā viss bija jāsāk no jauna. Šādā veidā celiņu ierīkošanā cerēja izbeigt mūžīgo zālāju izbradāšanu, ko veica taisnāko ceļu meklētāji. Celiņu malās nolēma izvietot solus. Plānoja, ka Ozolskvērā iekārtos prīmulu dobi, bet zālājā iestādīs krokusus. Bija paredzēts arī papildināt skvēra apstādījumus ar jauniem kokiem, iestādot mazpazīstamu sugu kokus, piemēram, Krimas liepas, sarkanos ozolus, Dalekarlijas bērzus. Neviens zaļais laukums pilsētā nevar saglabāties gadu desmitiem savā sākotnējā izskatā. Jo vairāk tādēļ, ka augi, nodzīvojuši savu mūžu, pazūd, to vietā nāk klāt jauni, arī modei ir sava nozīme. Bija laiks, kad skvēru rotāja zilo delfīniju dobe, tās vietā nāca citi košumaugi, bet tagad – Japānas anemones un hortenzijas, graudzāles un zemo kadiķu sugas. Savukārt celiņi noklāti ar mūsdienu bruģakmeņiem un granti.

Savulaik ar skvēru bija saistīti dažādi plāni, kas tā arī nav īstenoti. Viens no pirmajiem 60. gados pilsētas arhitekta Ādolfa Krūmiņa iecerētās teātra ēkas būvniecība “Slimnīcas ielas stūrī netālu no ozola”. 1959. gadā bija nodibināts Ādolfa

Alunāna vārdā nosauktais amatieru teātris, kas nosacīti turpināja Jelgavas Latviešu biedrības teātra darbu. Tik lielai un strauji augošai pilsētai teātra darbība bija arī padomju kultūras neatņemama sastāvdaļa. Teātris bez mājām jau nepalika, tās atradās Jelgavas kultūras namā, kur tas darbojas joprojām. Arī pilsētas daļa skvēra tuvumā nepalika bez kultūras devas un teātra – mazliet tālāk – Raiņa ielā 60. gados durvis vēra moderns platekrāna kinoteātris “Jelgava”. 1988. gadā atgriezās pie ieceres par teātra ēkas celtniecību Jelgavā, kā iespējamā vieta tika norādīta netālu no skvēra. Vēl viens neīstenots plāns radās, kad 1988. gadā tika atrasts 1949. gadā sadrupinātā pieminekļa “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks” fragments. Tā kā bija saglabājušās pieminekļa autora Kārļa Jansona skices, viņa dēls tēlnieks Andrejs Jansons varēja izgatavot pieminekļa kopiju. Radās jautājums par pieminekļa novietošanu. Tā kā iepriekšējā pieminekļa vieta Stacijas (Komjaunatnes) parkā bija aizņemta – mazliet tālāk atradās 1984. gadā uzstādītais piemineklis padomju karavīriem, tad radās priekšlikumi atrast citu piemērotu vietu. Viena no tādām tika piedāvāta Ozolskvērā, kas ļoti patika tēlniekam A. Jansonam. Tomēr atjaunotais piemineklis atgriezās iepriekšējā vietā. Vēl viena iecere saistās ar jaunas un modernas ēkas būvniecību laulību ceremoniju rīkošanai. Līdzšinējā vieta, kas atradās vēl pirms Pirmā Pasaules kara būvētajā koka ēkā Skolotāju ielā 5, bija kļuvusi nepiemērota. Jaunā vieta tika rasta turpat netālu – pie laukuma, kas tika iekārtots skvēra iekārtošanas darbu pirmsākumos, tur uzslēja sienas jaunajam laulību reģistrācijas namam. Projekts tika izstrādāts 1977. gadā, tas paredzēja pārbūvēt vienu no J. Asara ielas vecajiem namiem, kas pieslējās labiekārtotajam zaļajam laukumam. Tomēr celtniecību pārtrauca. Daudzi uzskatīja, ka jaunā laulību pils un piemineklis labi saderētu kopā. Tādēļ pilsētas vadība tika mudināta pabeigt ēkas celtniecību un atklāt abus objektus reizē – gan pieminekli, gan laulību pili. Savukārt teātra ēkas atbalstītāji savas ieceres piepildījumu redzēja tieši pretī jaunceļamajai laulību pilij. Nevienu ieceri neīstenoja, bet vēl 90. gados puspabeigts nams rēgojās blakus skvēram starp Sakņudārza un J. Asara ielu. Problēmu atrisināja reliģiskās organizācijas, kuras uzskatīja, ka pēc ēkas pabeigšanas tur varētu būt laba pulcēšanās vieta. 1996. gadā no bankrotējušās bankas “Baltija” ar Starptautiskās Dieva Draudzes atbalstu (centrs ASV Klīvlendā Tenesijas pavalstī) namu pārņēma Latvijas Vasarsvētku Draudžu apvienība. Ēku pabeidza un 2000. gadā uz to pārcēlās Jelgavas Vasarsvētku draudze, kas turpina darboties.

Mūsdienās Ozolskvērs ir tradicionāla pulcēšanās vieta, lai sāktu Pilsētas svētku gājienu.

Autors
Inese Deksne
Galvenā speciāliste