Jelgavas muzejs
Par Jelgavas cietumu Palīdzības ielā un ne tikai
Foto: 29583-LNB R I L-1, 30, 33.lp.- CIETUMS
Sodu sistēma izveidojās pakāpeniski kā sabiedrības reakcija uz nepieciešamību kontrolēt uzvedību, novērst konfliktus un nodrošināt sociālo kārtību. Tā veidojās līdz ar sabiedrības attīstību, kopīgi vienojoties un nosakot, kas ir aizliegts un kādas sekas sekos, ja aizliegums tiks pārkāpts. Ar laiku sodu sistēma no nerakstītas sabiedrības daļas vienošanos kļuva par valsts instrumentu, lai monopolizētu tiesības sodīt. Līdz pat šodienas, un cerams, arī nākotnē, tas ir viens no valsts instrumentiem, lai sabiedrības vairākumam nodrošinātu ne tikai aizsardzību, bet, it īpaši pēdējos gadsimtos, arī atsevišķu indivīdu uzraudzību. Visumā šis fakts – tiesu sistēmas izveidošanās un attīstība ir pozitīvi vērtējams, jo aizstāja haotisku atriebību un vēlākās nerakstītās jeb paražu tiesības ( proti – tā tas tika darīts no senseniem laikiem un tāpēc tas ir labi un taisnīgi) ar valsts regulētām ( rakstīts likums) tiesību normām, kas bija vairāk vai mazāk saistošas visas valsts teritorijā.
Kāpēc “vairāk vai mazāk saistošas? Attiecībā uz Jelgavu, konkrēti Kurzemes un Zemgales hercogisti, nepavisam nebija tā, ka vienādas tiesību normas uz visiem hercogistes pavalstniekiem attiektos vienādi. Šīs atšķirības noteica vairāki principi: pirmkārt un galvenokārt, sabiedrības iedalījums kārtās, t.i. katrs cilvēks no dzimšanas “pēc Dieva gribas” piedzima savā kārtā, un ne viņam lemts šo kārtību mainīt. Katrai kārtai bija atšķirīgas tiesības un arī tiesas. Hercogistē liela nozīme bija muižniecības tiesībām un privilēģijām, kuras hercogs nedrīkstēja ignorēt. Un lai arī hercogs tika uzskatīts par augstāko tiesu varas nesēju hercogistē, praksē viņa vara bija ierobežota ar muižniecības privilēģijām, kura no tām neatkāpās ne “par mata tiesu”. Šajā aspektā visspilgtāk izpaudās un saglabājās paražu tiesības – tā bija un tā paliks! Sava nozīme bija arī baznīcai, īpaši attiecībā uz zemāko kārtu – zemniekiem. Luteriskā baznīca visiem iespējamiem līdzekļiem centās ierobežot “pagānu laiku” paražu tiesības, piem., kristības, laulības, bēres bija jānotur baznīcai vēlamā veidā. Ilustrācijai – apbedījumi: ja tie bija “pagānu laikos”, tad vienmēr ar bagātīgām kapu piedevām, kas mirušajam noderētu aizkapa dzīvē, turpretī kristietībā šī paraža tika stingri apkarota. Ka vēl ilgi viss nenoritēja pēc baznīcas gribas liecina kaut vai monētu atradumi viduslaiku un jauno laiku kapos novietoti blakus mirušajam.
Iekļaujot Kurzemes un Zemgales hercogisti Krievijas impērijā, šeit iesakņojusies tiesu sistēma gandrīz nemainīgā veidā saglabājās vairākus gadu desmitus, jo viens no muižniecības labprātīgās pievienošanās impērijai galvenais nosacījums bija vietējās (vācbaltu )muižniecības privilēģiju ( un arī amatu!) saglabāšana. Un tikai pamazām pieauga Krievijas impērijas centrālās varas spiediens, lai vienādotu pārvaldi un tiesu sistēmu visā impērijā. 19.gs. otrajā pusē Krievijas tiesu sistēmā tiešām tika ieviesti Eiropā jau sen pieņemti, bet Krievijā vēl neizmantoti, moderni tiesu sistēmas elementi, piem., profesionāli tiesneši, advokatūra, atklāts tiesas process utt. Tomēr daži soda veidi izzuda pamazām. Piemēram viduslaikos un jaunajos laikos visai pierastā aina par “t.s. “kauna stabiem” pie baznīcas un tirgus laukumos spilgti liecina par to, ka sods vainīgajam bija ne tikai fizisks, bet vairāk demonstratīvi publiska – pārkāpēja pazemošana bija galvenais mērķis, to pašu var teikt par publisku pēršanu, kura bija klātesoša vēl 20.gadsimta sākumā. Tikai 19.gs.otrajā pusē oficiāli Krievijas impērijā atcēla lielāko daļu miesas sodu un publiskās kaunināšanas sodu brīvajiem iedzīvotājiem. Tomēr atsevišķās vietās, īpaši laukos (muižās) sabiedriskas kaunināšanas tradīcijas neformālā veidā saglabājās vēl ilgāk – atceramies 1905. gadu!
Ja mēs pētām tālāk jautājumu par to, kā dzīvē izpaudās sabiedrības un tiesas nosodījumu guvušo personu atbildība, mēs secinām, ka, laikam ritot, galvenais sods kļuva brīvības atņemšana cietumā. Sākotnēji cietums nebija sods pats par sevi. Cilvēkus ieslodzīja, lai viņus piem., noturētu līdz tiesai, nodrošinātu soda izpildi vai piespiestu samaksāt parādus. Galvenie sodi bija nāvessods, miesas sodi, trimda, piespiedu darbi un jau pieminētā publiskā kaunināšana. Tikai 18. gadsimta beigās un īpaši 19. gadsimtā sākumā Eiropā izplatījās ideja, ka brīvības atņemšana pati par sevi varētu būt sods. Šī tendence sasniedza arī Baltijas guberņas Krievijas impērijas sastāvā. 19. gadsimtā tika būvētas modernas ieslodzījuma vietas, izstrādāti noteikumi par ieslodzīto uzraudzību un darbu, paredzot, ka daļai cilvēku dzīve cietumā kļūs par “mūža mājām”.
Jelgavā – hercogistes galvaspilsētā atradās hercoga administrācija un augstākās tiesu institūcijas, tādēļ ir loģiski, ka pastāvēja arī telpas aizturēto un notiesāto turēšanai. Lai gan nebija īpašas vietas, ko dēvētu par cietumu mūsdienu izpratnē. Tās vairāk bija vietas pilsētā, kur uz īsāku vai garāku periodu turēja aizturētos likumpārkāpējus, arī parādniekus līdz tiesai. Vispirms būtu minama vecās ordeņlaiku pils pagrabi un īpaši pielāgotas telpas arī jaunajā Rastrelli būvētajā pilī, kā arī pilsētas rātes pārziņā esošajās aizturēšanas telpās tostarp pašā rātsnamā. Arī pēc hercogistes pievienošanas Krievijas impērijai aizturētos pārsvarā turēja Jelgavas pilī, bet pēc 1816.gada ugunsgrēka šī vieta kļuva problemātiska. Papildus tam Jelgavā kā guberņas galvaspilsētā koncentrēja ievērojamu aizturēto personu skaitu, arī no tuvējās Viļņas guberņas. Tādēļ jau 19.gs. pirmajā ceturksnī sāka meklēt piemērotas vietas pilsētā. Viens no nosacījumiem bija brīva zeme, lai cietuma vajadzībām varētu iegūt pārtiku. Vienlaicīgi pilsētā tika ierīkotas vairākas aizturēšanas vietas, sauktas par palīgcietumiem. Tāda 1826. gadā tika iekārtota Sabiedrības aizgādības iestādei (Приказ общественного призрения kr.v.) pārvaldībā esošajos bijušajos hercoga zirgu staļļos Driksas krastā ( tagad hercoga Jēkaba laukuma Z daļa), tāpat ir ziņas, ka kādu laiku šāds palīgcietums atradās t.s. Kanenberga namā pie Dobeles vārtiem. 1844. gadā tika sagatavots un iesniegts projekts hercoga zirgu staļļu pārbūvei par cietumu, ierīkojot arestantiem atsevišķas kameras, šodien varam būt priecīgi, ka šo priekšlikumu neatbalstīja. Tādēļ pāris gadus vēlāk Kurzemes gubernators Breverns ierosina valstij iegādāties kādu zemes gabalu, kurā varētu uzbūvēt jaunu cietuma ēku un kam blakus būti brīvas teritorijas sakņudārzu un fermu ierīkošanai, kā šādu teritoriju viņš ieteica pilsētai piederošu zemes gabalu, kurā tobrīd ir izvietots garnizons. Arī šeit neveiksme, Brevernam iesaka meklēt citu vietu. Tikpat neveiksmīgs izrādījās Ž. fon Ofenbergas piedāvātā teritorija gandrīz pilsētas centrā toreizējā Skrīveru ielā( bij. Jelgavas Mašīnbūves teritorija) .Tajā pašā laikā pārdot sev piederošu zems gabalu piesakās kāds pilntiesīgs pilsētas iedzīvotājs uzvārdā Fadejevs Vasilijs Petrovičs. Taču arī viņa piedāvājumu noraida ar piezīmi, ka platība cietuma vajadzībām nav atbilstoša, ir par mazu. Pēc dažiem gadiem Fadejeva vārds atkal nonāca uzmanības lokā, jo nu viņš piedāvāja lielāku teritoriju, proti pievienot vēl vienu savā īpašumā esošo blakus zemes gabalu. Šī zeme kādreiz atradās ārpus pilsētas vaļņa uz Z no Annas vārtiem lauku ceļa malā. 19.gs. otrajā pusē šis toreiz lauku ceļs jau atradās pilsētas robežās un tika nosaukts par Reijera (Reyherstrasse) ielu, bet 1924. gadā pārsaukta par Palīdzības ielu. Šeit tad arī tika uzcelta 150 ieslodzītajiem paredzēta guberņas cietuma ēka. Nav ticamu ziņu, kas ļautu izdarīt secinājumu, ka šajā vietā jau būtu pastāvējušas Fadejevam piederoša ēkas, kas pārbūvētas, pielāgojot cietuma vajadzībām. Šķiet, ka ilglaicīga celtniecība ir bijusi visos laikos, jo no lēmuma pieņemšanas līdz uzcelšanai pagāja vairāk par 20 gadiem – vēsturē kā agrākai gads minēts 1870. Vai cietuma celšanai šajā vietā bija stimuls dzelzceļa stacijas izveidei, vai arī otrādi – stacijas izveidošanās bija stimuls pabeigt cietuma ēkas būvniecību – varam tikai minēt, bet abu šo svarīgo vietu savstarpējais tuvums impērijai un sekojošajām varām, ieskaitot Latvijas valsti, bija ļoti izdevīgs. Katrā ziņā pie visām varām Jelgavas cietuma komplekss Palīdzības ielā ir pastāvējis un attīstījies, uzceļot jaunus korpusus, gan citas infrastruktūras ēkas.
Vēsturnieki savdabīgi “mīl” pieminēt “pirmais” un “pirmoreiz”, bet, šķiet, ka attiecībā uz cietumā pabijušajiem mēs nevaram norādīt, kurš tad bija Nr.1 un kurā gadā tas noticis. Nav šaubu, ka guberņas cietumā nonāca daudz centrālas varas acīs nonākuši visdažādāko “rangu” likumpārkāpēji. 19.gs. beigas un 20.gs. sākums, kad sabiedrībā aktuāli kļuva etniskie, politiskie un citi pašnoteikšanās jautājumi, cietumi kļuva arī par vietu, kur izolēja pretvalstiskos elementus. Var teikt, ka 1905.gada revolūcijas dalībnieki, kurus uz Jelgavas cietumu saveda no visas guberņas, ierakstījuši spilgtas liecības latviešu cīņām par savu valsti pirmajās lappusēs. Toreizējā Jelgava — Krievijas impērijas Kurzemes guberņas administratīvais centrs — bija stratēģiski svarīga pilsēta. 1905. gada nogalē Latvijā ieradās soda ekspedīcijas — armijas un kazaku vienības, kuru uzdevums bija apspiest revolucionāro kustību. Cietums kļuva par politisko represiju centru, jo ļoti bieži tiesas kā tādas jau nebija, to aizstāja t.s. Kara tribunāli, kas darbojās paātrinātā kārtībā — bieži bez pilnvērtīgas izmeklēšanas. Daļu ieslodzīto nošāva vai pakāra pēc īsām kara tiesām. Citi tika nosūtīti uz katorgu vai izsūtījumu Sibīrijā. Cietumā nonāca sociāldemokrāti ( politiskās partijas biedri), skolotāji, avīžu izplatītāji, arī zemnieki, kuri piedalījās muižu dedzināšanā un grautiņos, aktīvi jaunieši, kas visos laikos iestājas “pret”. Atceramies, ka Jelgava bija viens no sociāldemokrātijas centriem Latvijā, pilsētā darbojās desmitiem pagrīdes pulciņu. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija organizēja streikus, ievada un izplatīja nelegālu literatūru un organizēja politiskās sapulces. Pēc revolūcijas apspiešanas daudzi organizācijas biedri tika arestēti un nogādāti Jelgavas cietumā.
Pāri sliedēm tagadējā Zālītes ielā ir 1905. gadā nošauto ( ne tikai Jelgavas cietumā) kapi un piemineklis 1905. gada upuriem, diemžēl šodien nedaudz piemirsts, tāpat kā piemirsts pats 1905.gads, ko atceramies vairāk, stāstot par muižu dedzināšanām, nevis par 1905. gada idejām no kurām viena bija par savu valsti. Pat vēlākajā kolektīvajā atmiņā Jelgavas cietums saistījās nevis ar parastu noziedzību, bet ar impērijas cīņu pret latviešu politisko kustību. Vēl mums svarīgi atcerēties, ka Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste ar Jelgavas cietumu saistīts divējādām saitēm. 1905. gadā viņš pārstāvēja šeit ieslodzītos kā advokāts, bet dažus gadus vēlāk jau pats bija arestants pēc t.s. Vīborgas uzsaukuma parakstīšanas. Arī trešais Latvijas prezidents Alberts Kviesis bieži bija revolucionāru aizstāvis politiskajās tiesu prāvās Jelgavā. Jelgavas sabiedrībā ļoti populārais Andrejs Stērste nav bijis saistīts ar 1905. gada revolucionāru aizstāvību, viņš simpatizēja viņiem, bet strikti iestājās pret vardarbību jebkurā tās formā.
Nākamie spilgtākie notikumi saistāmi ar Pirmo pasaules karu, īpaši tā beigu posmu un Neatkarības kara laiku. Pirmā pasaules kara laikā Jelgava un tās cietums nonāca ļoti īpašā situācijā, jo pilsēta kļuva par frontes tuvuma administratīvu un militāru punktu. Kā visa Jelgava, arī cietums un tā “sastāvs” tika haotiski evakuēts. Daļa cietumnieku tika atbrīvota, daļa vienkārši aizmuka, jo dokumentācija tika tikpat haotiski evakuēta. Kad Jelgavu ieņēma Vācijas impērijas karaspēks, pilsēta kļuva par daļu no okupācijas teritorijas Ober Ost — militārās pārvaldes sistēmas, tā bija ļoti birokrātiska un disciplinēta, tādēļ režīms bija organizētāks un stingrs.
1919. gadā Jelgava pārmaiņus nonāca varu maiņas epicentrā. Dažas dienas te uzturējās Latvijas Pagaidu valdība, tad uz 68 dienām ienāca un saimniekoja padomju vara (lielinieki jeb boļševiki) un vēlāk arī vācu militārie formējumi, tostarp Bermonta spēki. Represijas un sodīšana bez tiesas bija klātesoša abiem – gan P. Stučkas padomju Latvijas varai gan Landesvēram. Būtībā Jelgavas cietums bija kara zonas ieslodzījuma vieta — ar pārapdzīvotību, nepārtrauktām varu maiņām, pārtikas trūkumu un politisku teroru. Dažreiz vienā kamerā tika iespiesti 15–30 cilvēki, kuri katrs varēja būt arī ar citu “nodarījumu” (kriminālnoziedznieki, dezertieri, pretvalstiski elementi utt.). Padomju sarkanā terora spilgtākais notikums bija izrēķināšanas ar pilsētas vācu tautības civiliedzīvotājiem t.s. “sarkanā terora” laikā. Jelgava bija viena no pilsētām, kur sarkanais terors tika īstenots “klasiski” – caur revolucionārajiem tribunāliem un arestiem. Revolucionārais tribunāls parasti sprieda politiskās lietas, tās lēmumi bieži bija ātri un politiski motivēti. Vēlāk Jelgavas cietums bieži minēts kā “sarkanā terora vieta”. Šobrīd par civiliedzīvotāju nošaušanu liecina Baltais krusts parkā iepretī Palīdzības ielai, kur atradās cietums. 1919. gada martā boļševiki atkāpās un Jelgavu ieņēma vācu spēki (Dzelzsdivīzija), kam sekoja pretējs vardarbības vilnis (“baltais terors”).
Latvijas Republikas laikā (1918–1940) Jelgavas cietuma dzīve būtiski mainījās salīdzinājumā ar cariskās Krievijas un pilsoņu kara gadiem. Ja agrāk cietums galvenokārt bija impērijas represiju instruments, tad neatkarīgajā Latvijā to centās pārveidot par modernu valsts tieslietu sistēmas daļu. Tomēr realitāte bija sarežģītāka — vecās ēkas, personāls un tradīcijas lielā mērā bija mantotas no Krievijas impērijas un vajadzēja ilgu laiku, lai pārmaiņas kļūtu stabilas.
Viens no bēdīgi slavenākajiem Latvijas starpkaru perioda noziedzniekiem bija Ansis Kaupēns, kuru arestēja 1926. gada 8. jūnijā un ieslodzīja Jelgavas cietumā.1927.gada lielajā Jelgavas prāvā Kaupēnu tiesāja par vairākiem desmitiem laupīšanu un slepkavību. Viņa galvenais aizstāvis (advokāts) bija zvērināts advokāts Aleksandrs Stūris, prokuratūras pozīcijas aizstāvēja prokurora palīgs G. Voitkus, kurš piedalījās arī sprieduma izpildes procesā. Aizstāvība bija juridiski sarežģīta, jo: bija daudz liecinieku (3 simti), pierādījumu apjoms bija ļoti liels, pats Kaupēns lielā mērā atzina daļu no noziegumiem. Ansis Kaupēns cietumā rakstīja piezīmes, pārdomas un t.s. “cietuma memuārus”, tajos reflektēja par savu dzīvi un noziegumiem. Prāva notika Jelgavas apgabaltiesā (kara/īpašā kriminālprocesa režīmā). A. Kaupēnam piesprieda nāvessodu pakarot. Spriedums tika izpildīts 1927. gada 6. maijā, bet ne A. Kaupēna soda izpildes vieta, ne kapa vieta joprojām nav ticami identificēta, bet viņa memuāri dzīvo leģendās un dziesmās, viņu romantizējot kā no viduslaikiem visiem zināmo Robinu Hudu.
Jā, nav zināmi gadījumi, kad no Jelgavas cietuma kāds būtu izbēdzis vai taisījies bēgt. Kas vēl… protams, Jelgavas cietumu un Jelgavas pili savieno slepens tunelis. Ja identificētu visus tuneļus, kas no Driksas šī krasta aizved uz pili, tur būtu jābūt varen daudzām izejām! Vēl ir pēckara leģenda, ka zem cietuma korpusiem esot pagrabi un bunkuri, citiem vārdiem sakot – pazemes līmeņi. Un, protams, daudzi esot dzirdējuši balsis un redzējuši “garus”.
Jelgavas cietuma stāstu varētu papildināt gan ar centralizēti diktētiem noteikumiem, kas mainoties varām, manījās līdzi, gan ar cietumnieku “ikdienas” aprakstiem – gan reglamentēto, gan neformālo, bet tas jau cits stāsts ar citiem akcentiem.
2026.gada 1. jūlijā Jelgavas cietuma vēsture hronoloģiski noslēdzas, tas pastāvēja vairāk kā pusotru gadsimtu un savos mūros pieredzējis daudz. Cietuma stāsts, vai vietas stāsts turpināsies jau mūsdienu realitātē, saglabājot veco un piešķirot jaunu identitāti šai drūmajai vietai.
