Pilsētas vaļņu liktenis

1706. gada 12. (23.) marts – Krievijas cars Pēteris I savam karaspēkam nosūta pavēli evakuēties no Kurzemes. Aprīļa sākumā, pametot Jelgavu, armija uzspridzina hercoga Jēkaba laikā celtos pilsētas vaļņus.

1705. g. 4. (15.) septembrī pēc mēnesi ilga aplenkuma krievi bija ieņēmuši Jelgavas pili. Cara plāni Kurzemei paredzēja veikt armijas apgādes bāzes funkciju, tāpēc drīz vien karaspēka lielākā daļa tika izvesta uz Lietuvu. Savukārt operatīvā situācija šajā reģionā, Lielajam Ziemeļu karam turpinoties, strauji mainījās. 1706. g. janvārī Zviedrijas karalis Kārlis XII ar 15 tūkstošu vīru lielu armiju veica maršu no Varšavas uz Grodņu, kur aplenca krievu karaspēka galvenos spēkus. Līdz ar to zviedriem tika atvērts ceļš uz Kurzemi un Vidzemi, lai apvienotos ar Mūrmuižas kaujas uzvarētāja Ādama Ludviga Lēvenhaupta korpusu (8 tūkstoši vīru). Savukārt krievu spēki Kurzemē bija ne lielāki par 10 tūkstošiem, no kuriem tikai 1,3 tūkstoši atradās pie Jelgavas.

Pēteris I lieliski saprata, ka Kurzemi nenoturēs, tāpēc jau 1705. g. rudenī pavēlēja pārvest daļu Jelgavas artilērijas uz Grodņu. Savukārt 1706. g. 12. (23.) martā cars pavēlēja Kurzemes pagaidu administrācijas pavēlniekam ģenerālleitnantam Gustavam fon Rozenam evakuēt karaspēku no Kurzemes un doties uz Druju un tālāk uz Polocku. Smagā artilērija un nekustamā manta bija jāiznīcina, kā arī jāuzspridzina Jelgavas un Bauskas pils. Lēmumu par spridzināšanu cars pieņēma jau janvāra beigās.

Interesanti, ka Pēteris neuzticējās Rozenam un citiem ārzemniekiem, tāpēc sūtīja savu pavēļu kopijas arī Preobraženskas pulka seržantam Aleksandram Kikinam. 27. februāra (9. marta) vēstulē Kikinam carsinstruēja, kā rīkoties ar Jelgavas vaļņiem:

   Zem bolverkiem¹ uztaisiet parakumus, bet zem ravelīniem² un forverka³ jau ir zviedru sagatavoti, lai pēc iespējas vairāk tos sabojātu; tāpat visas palisādes⁴ nodedzināt un lai mīnas pie kontreskarpiem⁵ uzspridzinātas tiktu…

Krievu vienību sapulcēšana aizņēma krietnu laiku, un tikai 3. (14.) aprīlī Rozens no Bauskas devās ceļā uz Druju. Nav zināms precīzs datums, kad tika uzspridzināta Jelgavas pils, taču Kikins caram ziņoja, ka pavēle izpildīta sekmīgi.

Lielais Ziemeļu karš turpinājās. Zviedri sāka pils nostiprināšanas darbus, uz kuriem sadzina tuvāko apkaimju zemniekus, taču pilsētas vaļņi vairs netika atjaunoti. 1709. g. Jelgavu atkal ieņēma krievu karaspēks, tajā pašā gadā izcēlās arī bads un mēra epidēmija.

Jelgavas vaļņu paliekas ar veco aizsarggrāvi pamazām tika noskalotas vai apbūvētas. 1800. gadā holandiešu rakstnieks Johans Meiermans rakstīja:

  Jelgavas vaļņi ir galīgi sagruvuši un ir tikai paliekas no tā, kas agrāk bijis. Vārtu vietā šeit atradīsiet tikai barjeras, un pretēji krievu paražām, dragūnu sardze neliek ceļotājiem izkāpt un nekādi tos neaptur.

Pilsētas vaļņu paliekas ar aizsarggrāvi dabā vizuāli bija redzamas līdz pat 20. gs. sākumam. Kādreizējā aizsarggrāvja aprises mūsdienās veido Vārpu, Ausekļa, J. Asara un Vaļņu ielas maršrutu. 2010. gadā vaļņa vieta tika simboliski iezīmēta ar kaltām naglām, kas iedzītas Ausekļa ielas bruģī posmā starp kādreizējo Ezera un Dobeles vārtu vietām, kur uzstādītas īpašas piemiņas zīmes.

20. gs. 20. gadu sākuma plānā (JVMM 3935) pēdējo reizi iezīmēts vecais Jelgavas aizsarggrāvis.

Autors
Edgars Umbraško
Galvenais speciālists

Vārdu skaidrojumi

¹ Vaļņi.
² Trīsstūrveida nocietinājums aizsarggrāvja vidū starp diviem bastioniem.
³ Priekšpilsēta.
⁴ Stāvkoku žogs priekšā nocietinājumu līnijai.
⁵ Aizsarggrāvja priekšējā, pretiniekam tuvākā lēzenā mala.

Izmantotā literatūra

1. Великанов В.С., Мехнев С.Л. Курляндская операция 1705–1706 гг. и сражение при Гемауэртгофе. – М., 2016.
2. Чичерин А. История Лейб-гвардии Преображенского полка. 1683–1883 г. Т.1. СПб., 1883.
3. Письма и бумаги императора Петра Великого. Т.4: 1706 г. СПб., 1900.