Skvēri ir pilsētas zaļo zonu sastāvdaļa, ko izmanto pastaigai un atpūtai. Tiem nav tik sena vēsture kā parkiem un šie apzaļumotie laukumi neaizņem tik lielu teritoriju, kā, piemēram, pilsētas vai muižu parki. Pastāv pieņēmums, ka par skvēru var uzskatīt 0,5–2 ha lielu apzaļumotu laukumu. Līdzīgi kā ar parkiem – jo lielāka pilsēta, jo lielāki svēri. Arī tie tiek labiekārtoti – apgaismoti, ierīkoti rotaļu laukumi, novietoti vides objekti, soliņi un atkritumu urnas. Skvēri uz vēstures skatuves parādās 19. gs., kļūstot par pievienoto vērtību jebkuras funkcijas apbūves teritorijai, tie palīdz organizēt pilsētvidi, izcelt vai atdalīt tās atsevišķas funkcionālās zonas. Līdzīgi parkiem arī skvēri iespēju robežās pilda gan ekoloģiskās, gan sociālas funkcijas – attīra gaisu no putekļiem un gāzēm, pazemina temperatūru un troksni, izdala fitoncīdus un neitralizē mikrobus, pulcē cilvēkus un pozitīvi ietekmē tos, nomierinot nervu sistēmu un sniedzot estētisku baudījumu. Skvēriem salīdzinājumā ar parkiem ir priekšrocības – tos var iekārtot jebkurā piemērotā laukumā, īpaši nedomājot par tālākajām un tuvākajām perspektīvām, alejām un daudzām citām lietām, kas ir nepieciešams, lai iekārtotu skaistu un plašu parku.
Viens no pirmajiem skvēriem Jelgavā ierīkots Kannulējēju ielā iepretim Sv. Nikolaja baznīcai 20. gs. sākumā, mūsdienās – J. Mātera ielas skvērs laukumā starp Vaļņu un Sudraba Edžus ielu. Skvēra iekārtošanas iniciators bija baznīcas draudze, kura uzskatīja, ka piegružotā teritorija netālu no baznīcas bojā kopiespaidu. Tādēļ draudzes locekļi sakopj laukumu, apzaļumo to, sastādot kociņus, galvenokārt kastaņas, un ierīkotajā zālājā novieto soliņus. Draudze neaizmirst parūpēties arī par pašas ielas apzaļumošanu, Kannulējēju ielas malas sāk rotāt liepiņas.
Nākamais skvērs, ko pilsētā iekārtoja, bija 20. gs. 30. gados izveidotais Vašingtona laukums bijušā Slūžu dīķa vietā. Tā kā pēc Jēkaba kanāla aizbēršanas Dambja iela tik un tā bija jāpārveido, tad, lai Jelgavā iemūžinātu ASV prezidenta Dž. Vašingtona vārdu, šī vieta ieguva Vašingtona laukuma nosaukumu. Tā kā Dambja ielā bija uzceltas Jelgavas 3. kājnieku pulka kazarmas, tad Dž. Vašingtona laukumā sāka rīkot parādes. Bijušais Slūžu laukums bija kļuvis par pulcēšanās un mītiņu laukumu, kuru izmantoja ne tikai Jelgavas pulks, bet arī citas organizācijas – riteņbraucēji, peldētāji, skauti un gaidas.
Īsts skvēru uzplaukums Jelgavā sākās pēc Otrā pasaules kara, kad pēc postījumu likvidēšanas tika ierīkoti jauni skvēri. Pēc drupu novākšanas skvērus sabiedriskā kārtā iekārtoja jebkurā piemērotā laukumā. 1953. gadā pilsētas galvenais arhitekts V. Laks norāda, ka, ceļot sabiedriskās ēkas, tām paredzēts apkārt iekārtot skvērus. Tā skvēri tika ierīkoti pie Sv. Annas baznīcas, pie toreizējā kultūras nama ēkas, muzeja un bankas ēkas, pagalmā starp Lielās un Driksas ielas namiem, Dambja ielas galā Sarkanarmijas skvērs, ko mūsdienās jelgavnieki ir nosaukuši par Ozola skvēru. Top skvērs pie kinoteātra “Zemgale”, Sv. Trīsvienības baznīcas torņa, viesnīcas “Jelgava”, universālveikala “Draudzība”, pat tirgus laukumā, pie Jelgavas autoostas, kā arī daudz kur citur. Jāpiebilst, ka minētās skvēru atrašanās vietas minētas 20. gs. 50. gadu stilā – kā toreiz tika sauktas. 1951. gadā Šoseju pārvaldes Ceļu ekspluatācijas Jelgavas iecirknis N# 220 ierīkoja atpūtas skvērus pat ceļu malās. Skvēru iekārtošana bija tāda kā modes lieta, iekārtoti lielāko tiesu novākto drupu vietā. Tādējādi jelgavnieki dziedēja kara cirstās brūces pilsētvidē.
Sekojot vadlīnijām, par skvēru ierīkošanu pie katras sabiedriskās ēkas, izveidojās situācija, ka, piemēram, vienā kvartālā bija vairāki skvēri, kas savstarpēji saplūda un to robežas pat nebija īsti nosakāmas. Tā bija ar Kultūras nama, muzeja un universālveikala “Draudzība” skvēriem, kas tika ierīkoti kvartālā, kas robežojās ar mūsdienu Driksas, Katoļu, Raiņa un Akadēmijas ielu. Bez tam bija zaļais laukumiņš Driksas un Akadēmijas ielas stūrī, kas radās pēc gāzes eksplozijā sagrautā nama nojaukšanas un tā arī palika neapbūvēts.
Skvēru iekārtošana turpinājās arī 20. gs. 60. gados. Arhitekta V. Laka iesākto turpināja arī nākamais pilsētas arhitekts Ādolfs Krūmiņš. Projektējot pilsētas apbūvi, sevišķi centrālajā daļā, centās akcentēt atsevišķas pilsētas daļas ar skvēriem un zaļumu masīviem. 1961. gadā pilsētas apzaļumotāji tradicionālās vasaras puķu dobes nolēma papildināt ar ziemcietēm. Aizraujoties ar apzaļumošanu, 1967. gadā par godu Lielās Oktobra Sociālistiskās Revolūcijas 50. gadadienai Jelgavas pilsētas Izpildu komiteja pieņēma lēmumu sarīkot konkursu par iestāžu, uzņēmumu, namu pārvalžu, skolu un bērnudārzu teritoriju apzaļumošanu. Konkursa mērķis bija uzlabot teritoriju noformējumu, to apzaļumošanu un labiekārtošanu. Tādā veidā pilsēta domāja cienīgi sagaidīt revolūcijas lielo jubileju – ar sakārtotu vidi, jo valdīja uzskats, ka darba vietas apkārtne, tās mājīgums un skaistums ietekmē visa kolektīva dzīvi un darbu. 20. gs. 60. gados pilsētvidē parādījās skvēri pie tagadējā kultūras nama, tika apzaļumots Centrālais laukums (mūsdienās Hercoga Jēkaba laukums), bet skvērs pie tagadējās Meža un vides zinātņu fakultātes ēkas 1973. gadā tika atzīts par vienu no skaistākajām vietām pilsētā.
20. gs. 70. gados skvēru iekārtoja pie Ā. Alunāna muzeja. Lai gan kokgriezējs K. Kugra bija iecerējis skvērā novietot lielu kādreizējā Sv. Annas baznīcas kolorītā mācītāja Morica Konrādija skulptūru, ideoloģisku apsvērumu dēļ viņa vietā nonāca Lielozols no Ā. Alunāna lugas “Lielpils pagasta vecākie” (1888), kurš joprojām stāv muzeja priekšā, maldinot garāmgājējus, kuri nereti domā, ka viņi ieraudzījuši pašu Ā. Alunānu.
Laika gaitā savulaik ierīkotie skvēri līdz ar pārmaiņām pilsētvidē ir kļuvuši citādi ne tikai vizuāli, bet arī samazinājušies un pat zuduši, labākajā gadījumā kļūstot par vienkāršiem apstādījumiem. Bijušais Vašingtona laukums kopā ar apzaļumotu laukumu starp J. Asara un Mazā Dambja ielu ir pārtapis par skvēru ar “Laika ratu”, bet Ozola skvērs zaudējis dižozolu un tajā tagad mīt Jelgavas simbols Alnītis. Mūsdienās skvēru ierīkošanas tradīcija turpinās. Tā Pasta salā atrodas skaists skvērs ar šamota uguns skulptūrām, bijušā muzeja skvēra vietā izveidots jauns – “Brīvības ceļš”, kur goda vietā ir 1988. gadā atrastais pieminekļa “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks” fragments – tautas atmodas simbols Jelgavā. Mūsdienās skvērus papildina gan ar vides objektiem, gan bērnu laukumiem un arī rekreācijas zonām. Savukārt skvēru var izveidot arī kā izzinošu vēstījumu par Latvijas dabu – tāds ir pārveidotais skvērs pie tagadējās LBTU Meža un vides zinātņu fakultātes. Jaunu nozīmi ieguvis skvērs ar ozolu stādījumiem pie Sv. Trīsvienības baznīcas torņa – “Prezidentu skvērs”.
Muzeja mājas lapā kā atsevišķa tēma ir iesākts cikls par Jelgavas skvēriem. Tā ir nozīmīga tēma, kas palīdz iepazīt mūsu pilsētu un izprast pilsētvides veidošanos laika gaitā, saudzīgāk izturēties pret pilsētas zaļajām zonām.
Inese Deksne, vēsturniece, pētniece
