Pirmais automobilis Latvijas teritorijā – Jelgavā

Gadsimtiem ilgi cilvēka zinātniskais prāts centās atrast ātrāku un praktiskāku zirga pajūga aizstājēju. Tikai sākot ar 18. gadsimtu, šajā virzienā tika sperti pirmie soļi un radīti pirmie motorizētie braucamrīki. Taču ne tvaika, ne elektrodzinēja, lai gan jau bija atraduši pielietojumu, tomēr nespēja izkonkurēt zirgu transportu pilsētas ielās un lauku ceļos. Līdz ar benzīna iekšdedzes dzinēja izgudrošanu beidzot radās jaunā alternatīva – automobilis. 1886. gadā Vācijā neatkarīgi viens no otra Karls Bencs un Gotlībs Daimlers (kopā ar Vilhelmu Maibahu) izgatavoja pirmos automobiļus ar benzīna iekšdedzes dzinēju. (Pirms šī izgudrojuma jau 1771. gadā Francijā bija radīti t.s. tvaika rati, bet 1861. gadā – tvaika automobilis.)

Mūsdienu Latvijas teritorijā pirms benzīna automobiļa nebija zināms nedz tvaika, nedz elektropiedziņas spēkrats. Interesanti, ka pirmie benzīna rati pie mums parādījās visai agri – jau 10 gadus pēc to izgudrošanas. “Latviešu Avīžu” 1896. g. 27. novembra numurā atrodams raksts “Skrejoši rati bez zirga” (vārdu “automobilis” toreiz vēl nepazina). Jelgavas korespondents rakstīja:

“Aizviņu nedēļ kādu dienu inženieris M. izmēģināja savus iz Parīzes pārstellētus ratus ar motora dzinēju, pabraukdamies pa dažām šejienes ielām. Rati izskatās pēc mazas karietes, ir ierīkoti priekš četriem sēdētājiem, esot ļoti viegli vadāmi un maksājot līdz ar muitu un citiem izdevumiem 2388 rubļus. Ar šiem ratiem varot nobraukt par stundu 24 verstis¹ un vairāk. Nākošā vasarā minētais inženieris nodomājot ar saviem motora ratiem izdarīt tālākus izbraukumus šejienes apkārtnē un uz laukiem”.

Šo notikumu bija vērojis arī Aleksandrs Strekāvins, toreiz septiņgadīgs puika. Pateicoties viņa piezīmēm, mēs varam uzzināt ko vairāk par pirmo auto Jelgavā, tā “mājvietu” un saimnieku, kurš avīzē apzīmēts vien ar iniciāli. Lai gan Strekāvins nedaudz kļūdījās uzvārda pierakstīšanā, šis cilvēks tomēr tika atrasts. Jelgavas “motora rati” piederēja Kauņas ceļu satiksmes apgabala 3. distances (Rīga–Tauraģe) priekšniekam galma padomniekam inženierim Vasilijam Maševskim (Василий Мартинианович Машевский). Tā kā inženieris dienesta gaitās braukāja arī pa mūsdienu Lietuvas teritoriju, mūsu kaimiņu pētnieki uzskata viņu arī par pirmo auto īpašnieku Lietuvā.

***

Pils ielā guberņas inženiera Vinberga² namā. Tanī pašā namā pretim Lindes viesnīcai […] dzīvoja arī kāds augstāks ceļu inženieris, bagātais Maļčevskis. Paša novērojumi. Tas ap 1896. gadu ārzemēs nopirka sev automobili. Tas esot (tā stāstīja) visā Baltijā bijis pirmais automobilis.

Bilde pa kreisi – Driksas krastmala. Labajā pusē Vinberga nams ar iebrauktuvi pagalmā. Redzams uzbērums pie Driksas tilta. 20. gs. sākuma pastkarte. JVMM 28184.
Bilde pa labi – Pils iela Jelgavā. Kreisajā pusē  Lindes viesnīca Pils ielā 10, labajā – Vinberga nams. 20. gs. sākuma pastkarte. JVMM 30954/629.

Kādā dienā Jelgavas Pils ielā parādās šie dīvainie rati. Tie izskatījās kā godīgs viegls ekipāžs, melni lakots ar dzelteniem koka riteņiem, kuriem apvilkta maza profila gumija (bez pneimatikas), tāda, kādu vēlāk lietoja visi važoņi. Bija kučiera buks, aiz tā divas sēdvietas, trūka tikai zirga priekšā. Šie rati samērā lēni kustējās pa ielām, vadīti no vīra, kas, kučiera bukā augsti tronējot, grozīja kaut kādus rokturus. Aiz viņa sēdēja īpašnieks un viņa sieva. Rati trīcēja, trokšņoja un pūta ārā smirdošo gāzu strūklu. Cilvēki skatījās uz to ar mēmu izbrīnu, zēni skrēja tiem līdzi, bet zirgi bailēs no tādiem ratiem, kas iztika bez viņu palīdzības, slējās uz pakaļkājām un metās sānus. Kādu laiku šie rati ar troksni, šņākoni un traci ripoja, bet tad tie pēkšņi noklakšķēja, notrīcējās un apstājās. “Kučieris” un pasažieri nu staigāja ratiem apkārt un skatījās tām visādās spraugās un caurumos un atvērumos vāciņos, kā čigāns skatās zirgam zobos. Pēc lielām pūlēm tad dīvainā kariete atkal izveseļojās un aiztrīcēja tālāk. Pēc kāda laika viņa tad, izbraukusi ar pārtraukumiem pilsētas ielās, devās mājup. Bet te nu sākās viņas traģēdija. Lai pa Pils ielu tiktu līdz Upes ielai un iebrauktu savā pagalmā un savā vāgūzī (vārdu “garāža” toreiz vēl nepazina), vajadzēja doties pret priekštilta uzbērumu un šitai kalnā kāpšanai automobilis nebija piemērots. Viņš apstājās, šņāca, pūta, bet nekustējās no vietas. Tad “kučieris” lūdza talkā klātesošo publiku. Tas mums, skolas zēniem, bija gaidīts signāls. Kā bišu spiets izskatījās ķerra, kad zēnu un pusaudžu pulks ar “urrā” un “aidā” to stūma pret kalnu, tās motoriņam piepalīdzot.

Vēlāk mūžīgas klizmas Maļčevskim apnika. Rati vairākus gadus nelietoti stāvēja savā “vāgūzī”. Tad Maļčevski pārcēla uz citu pilsētu un līdz ar viņu pazuda “pirmais automobilis Jelgavā”.

A. Strekāvins. Pirmais automobilis Jelgavā.

Kas tad bija šie “iz Parīzes pārstellētie rati”? Diemžēl mākslinieka zīmējums ir zināmā mērā nosacīts un maz informatīvs. Palīgā nāca kolēģi. Rīgas Motormuzeja speciālisti ir noskaidrojuši, ka Maševskim piederēja franču firmas Panhard & Levassor auto ar 4,5 zirgspēku jaudīgu dzinēju. 1895. gadā ar līdzīgu automobili firmas līdzīpašnieks Emīls Levasors finišēja pirmais sacīkstēs Parīze–Bordo–Parīze, lai gan neizcīnīja uzvaru, jo startēja ekipāžā ar 2 sēdvietām, bet noteikumos bija atļauti tikai 4-vietīgie auto. Diemžēl kārtējās sacīkstēs 1896. g. Levasors guva smagus ievainojumus un pēc gada nomira.

Maševska ratus var droši nosaukt par pirmajiem Latvijas (un Lietuvas) teritorijā, bet Baltijā gan nē. “Latviešu Avīžu” raksts publicēts 1896. g. novembrī, bet avīze “Revaler Beobachter” tajā pašā gadā ziņoja, ka jau 23. augustā Tallinā tika izmēģināti “Kranspa un Šīmaņa firmas izgatavotie rati” ar 1,5 ZS jaudīgu motoru. Pēc izmēģinājuma šie rati tika pārdoti kādam vietējam muižniekam. Respektīvi, Baltijas auto celmlauža “kronis” tomēr jāatdod Igaunijai.

Panhard & Levassor 4,5 CV automobilis. Foto no grām.: E. Liepiņš. Rīgas auto.

Pateicamies Rīgas Motormuzeja galvenajam krājuma glabātājam Valdim Kļaviņam par konsultāciju!

Autors
Edgars Umbraško
Galvenais speciālists

Paskairdrojumi un atsauces

1. Versts (верста) – garuma mērvienība Krievijas impērijas mēru sistēmā – 1066,8 metri. Respektīvi, auto ātrums bija vairāk nekā 25 kilometri stundā.

2. Nams Pils ielā 10 piederēja Lidijai Vinbergai, dz. Nazarovai (Lydia Winberg, geb. Nasarow, 1859–1932).