Priekšmeta stāsts par Ziemassvētku rūķi

Priekšmeta ceļš uz muzeju

Pirms četriem gadiem (2018. gada decembrī) jelgavniece, Jelgavas rajona Centrālās bibliotēkas agrākā ilggadējā direktore Irēna Auziņa muzejam uzdāvināja vairākas sava laika liecības (kopskaitā 75). To starpā bija arī bērnu rotaļlieta diezgan sliktā stāvoklī, jo tā vairs nedarbojās, kā tai bija paredzēts, arī nomelnējusi, bet detaļas, lai tās nepazustu, kopā saturēja parasts diegs. Tas bija Auziņas kundzes mantojums no studiju laiku (Latvijas Universitātes filoloģijas fakultātē) draudzenes Maijas, kura bija  precējusies ar folkloristu Kārli Arāju, un abas ģimenes draudzējās gadu desmitiem. Tā kā Maijai un Kārlim bērnu nebija, pēc Maijas nāves Auziņu ģimenei nācās tikt galā ar mantojumu. Daļa no tā nonāca JVMM muzejā, arī rūķis.

Kustīgā rotaļlieta – Ziemassvētku rūķis

Ziemassvētku rūķis. JVMM 39340, 9,8 x 42 cm

Šādi rūķi tika gatavoti bērniem kā Ziemassvētku dāvanas, tos darināja paši, bija vajadzīgi zāģītis, finieris, aukliņa un līme, kā arī nagliņas vai stieplīte, kas saturēja kopā izzāģētās detaļas, kurās atbilstošās vietās bija caurumiņi. Locekļus savienoja ar aukliņu, kuru raustot, rūķa kājas un rokas kustējās. Šādas kustīgās pašdarinātās rotaļlietas bija ļoti populāras Eiropas valstīs jau kopš 19. gs. otrās puses. Lai tās varētu izgatavot, īpaši tuvojoties Ziemassvētku laikam, žurnāli publicēja lapas ar attēliem, vispopulārākie tēli, protams, bija Ziemassvētku vecīši un rūķi. Tehnoloģija bija vienkārša. Izvēlētā attēla daļas tika izgrieztas un tos izmantoja par šabloniem kontūru uzzīmēšanai uz finiera, vēlāk pēc detaļu izzāģēšanas attēla detaļas uzlīmēja uz attiecīgās finiera figūras. Tās savukārt savienoja ar stieplēm vai naglām, bet kustīgumu – roku un kāju kustēšanos – panāca ar aukliņām, bet pašu rūķi turēja aiz augšpusē ievērtās aukliņas. Diemžēl šādu rotaļlietu mūžs nebija pārāk ilgs to raustīšanas dēļ. Dejojošie locekļi bērnos un arī pieaugušajos izraisīja lielu jautrību, tādēļ tie tika kustināti uz nebēdu.

Šādu kustīgo pašdarināto rotaļlietu popularitāti nodrošināja to pieejamība, jo īstas (rūpnieciski ražotas) rotaļlietas saviem bērniem varēja nopirkt tikai turīgi vecāki. (Jāpiebilst, ka līdz 1940. gadam Latvijā rotaļlietas rūpnieciski netika ražotas, tās ieveda no ārzemēm vai arī pasūtīja darbnīcās.) Pārējiem bērniem nācās rotaļāties ar pašdarinātām rotaļlietām, kuras varēja gatavot gan no lupatām, gan veciem laikrakstiem, gan dabas materiāliem. Gatavoja pēc šabloniem arī statiskas finiera rotaļlietas, kā arī leļļu istabas mēbeles. Finieris joprojām ir aktuāls, izzāģētas lietas, piemēram, eglīšu rotājumus, eņģeļus vai dažādus trafaretus var iegādāties arī mūsdienās.

Memoriālā piederība

Ar Ziemassvētku rūķi bērnībā spēlējies Kārlis Arājs, kurš to bija saņēmis mantojumā no sava tēva. Par to, ka rotaļlieta bijusi mīļa, liecina tās nolietošanās pakāpe un tas, ka rūķim pat bija dots vārds – Bārzdiņš, kā arī tas, ka, būdams visai bēdīgā stāvoklī, Ziemassvētku rūķis ticis saglabāts. Rūķim aizmugurē ir uzraksts ar zīmuli, bet kurš no abiem – tēvs vai dēls – bijis rakstītājs, nav zināms, kā arī gadskaitlis un divi piecinieki ar plusu raisa jautājumus, uz kuriem atbildes nav. Kārlis Arājs nekad nav pieminējis šo rotaļlietu, tā stāsta I. Auziņas kundze.

Uzraksts: : Bārzdiņš tētes darināts 1930. gads 5+ 5+

Bērnībā Kārļa rotaļu biedrene bijusi pati Vaira Vīķe-Freiberga. Kārlis Arājs (20.12.1929. – 25.03.2001.) bija filoloģijas zinātņu doktors, folklorists, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis. Pētījis Kr. Barona darbību un dzīves gaitas, vēstītāju folkloru, latviešu tautas dziesmu sistematizāciju, ilgu laiku viņa pārziņā bijis Kr. Barona Dainu skapis. K. Arājs bijis sastādītājs daudziem zināmajām un populārajām “Latviešu tautas pasakām” trīs sējumos (1964–1967), “Džūkstes pasakām” (1980., 1991.), arī krājumam “Trīs vēja mezgli” (1988), “Pasaku mežs” (2000), sistematizējis jaunu pasaku tipu “Joku pasakas un anekdotes” (1960. un 1971.), sastādījis mīklu izlasi “Pilna nora baltu avju”(1994). Vairākas viņa  monogrāfijas veltītas Krišjānim Baronam. K. Arājs bijis konsultants filmām par Dainu tēvu. Pavisam apmēram 48 grāmatu un vairāku desmitu rakstu autors, bijis viens no latviešu tautas dziesmu akadēmiskā izdevuma vairākos sējumos zinātniskajiem veidotājiem. Darbojies Starptautiskajās folkloras pētnieciskajās organizācijās, atlasījis latviešu tautas pasakas izdevumiem citās valodās. Savulaik saņēmis Latvijas PSR Valsts prēmiju, 1999. gadā saņēmis a/s “Grindeks” balvu, 2000. gadā – Latvijas Zinātņu akadēmijas gada balvu – Jāņa Mikāna veidoto piemiņas zīmi un naudas prēmiju.

Apglabāts dzimtas kapos Baldonē.

Autore

I.Deksne, vēsturniece, pētniece

 Attēlā: Kārlis Arājs