Raganu medības jeb prāvas Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā

Raganot – nozīmē burties. Parasti ar raganošanu nodarbojās sievietes, bet šī nodarbe nebija sveša arī vīriešiem, raganis, ragans – burvis, apbūrējs. Dažos apvidos raganas tika dēvētas par spīganām, laumām, zintniecēm. Latviešu tradicionālā ragana bija sieviete ar vaļā palaistiem matiem, basām kājām un ar piena spainīti rokās. Par raganām tikušas dēvētas arī ļoti gudras sievietes, tādas kādreiz varēja sastapt agrās vai vēlās stundās, pļavās un mežos lasot zālītes. Arī ar neparastu skaistumu apveltītās sievietes tika uzskatītas par raganām. Savukārt, par vilkačiem varējuši pārvērsties tikai vīrieši. Kristīgā baznīca bija priekšgalā cīņā ar māņticību un, protams, ar cilvēkiem, kuri piekopa šo nodarbošanos. Viduslaikos par raganām un burvjiem uzskatīja cilvēkus, kuri savas dvēseles bija pārdevuši velnam, tātad – velna bērni. Laiku pa laikam tika organizēta raganu un burvju vajāšana, rīkotas raganu medības, organizētas tiesas prāvas, izpildīti sodi. Raganu medības aptvēra visus kontinentus. Interesanti atgādināt, ka Eiropā raganu medības tika rīkotas tieši protestantu zemēs un augstāko vilni raganu prāvas sasniedza tieši ar protestantisma rašanos un izplatību, aptvēra Eiropas lielāko daļu un ilga apmēram trīs gadsimtus. Ar sevišķu fanātismu un apsēstību tas notika t.s. vācu zemēs un ar Mārtiņa Lutera svētību. M. Luters šaubījās par raganu sabata un lidošanas iespējām. 1522. gadā M. Luters rakstīja, ka raganas zog pienu, izsauc sliktu laiku, uzsūta cilvēkiem kaitējumus, atņem kājām spēku, šūpuļos moka bērnus, mudina cilvēkus „uz mīlestību un ķermeņu saskarsmi”, sauca raganas par velna padauzām. Luters bija stingrā soda atbalstītājs, tas nozīmēja, ka raganu prāvās tika piemērota spīdzināšana, lai iegūtu pierādījumus un pēc tam sadedzinātu. Kurzemes un Zemgales hercogiste tika dibināta 1561. gadā, tomēr vēl pirms tam bija pieņemts lēmums atteikties no katoļticības un pāriet protestantu pusē, pieņemot luterānismu. Tādēļ hercogistes (1561–1795) teritorijā tika organizētas raganu prāvas jau pirmajos tās pastāvēšanas gados (Latvijas teritorijā pirmās raganu dedzināšanas notiek jau 16. gs. vidū un pirms tam) un faktiski beidzās tikai tās pastāvēšanas beigās. Hercogistes teritorijā dibinātajā Lutera baznīcā ieplūda diezgan pagāniska latviešu draudze, kuras reliģiskajos priekšstatos joprojām figurēja pagāniskās dievības un labākajā gadījumā tās bija savijušās ar kristietības elementiem, veidojot sinkrētismu. To savulaik mēģināja izskaust katoļu baznīca un turpināja arī luteriskā baznīca. Latviešiem kā zemnieku tautai bija izveidojušies ticējumi, kas koncentrējās ap tās pamatproblēmām – māju un lauku svētību, personīgo un dzimtas labklājību. To centās nodrošināt ar parastu kulta praksi, galvenokārt ar ziedošanu, kas tika veikta mājās vai dabas svētvietās, akmeņiem, kokiem, strautiem un tamlīdzīgi. Lauku auglīgumu un dzimtas labklājību centās nodrošināt arī ar buršanas palīdzību, izmantojot buramvārdus, pesteļus, nešļavas, lai no sevis „nokratītu” visu slikto uz citiem vai arī – tieši pretēji, piesaistītu citu „labumu” sev. Tādēļ, lai nezaudētu savu „labumu” un neiedzīvotos citu „sliktumā”, pie mājām aizsardzībai tika stādīti pīlādži, uz durvīm un māju galos uzliktas aizsardzības zīmes, piemēram, auseklītis un citas latviešu tradicionālās zīmes, bet Jāņos dedzināts ugunskurs – ragana, lai naktī lidojošās raganas tur apsvilinātos un nespētu nodarīt kaitējumus. Folklorists, literāts, kultūras vēsturnieks Kārlis Straubergs (1890–1962) uzskata, ka priekšstati par raganām Latvijas teritorijā pilnīgi noformējas 16. gs. 2. pusē. Ja līdz tam raganas jēdzienā ne vienmēr ielika negatīvu nozīmi, tad vēlāk tā palika tikai un vienīgi negatīva. 16. gadsimts ir laiks, kad Eiropas lielākajā daļā un arī hercogistē sākas raganu vajāšanas. Varbūt ne tik masveidīgas, tomēr vairāk vai mazāk raganu prāvas notiek arī hercogistes laikā. Pastāv viedoklis, ka kristīgā baznīca raganas tēlu ir dēmonizējusi.

Velns nes raganu uz elli (Olaus Magnus, Historia de gentibus septentrionalibus, 1555) attēls ņemts no R.E.Gailija.Raganu&Burvju Mākslas Enciklopēdija.Rīga. Izdevniecība Avots. 2004. 67.lpp

Tā kā mācītāju pienākums bija cīnīties ar māņticību – „lieko ticību”, kurā sakņojās „raganu būšanas”, tad viņi bija pirmie, kas pierakstīja, pētīja un pat publicēja savas teoloģiski filozofiskās pārdomas par šo jautājumu. Ar buršanām saistītas lietas atrodamas baznīcu vizitācijas protokolos, baznīcu grāmatās, mācītāju personiskajās piezīmēs. Faktiski vācu mācītāji bija pirmie, kas sāka pierakstīt latviešu tautas ticējumus, kuri veidoja kristietības un pagānisma hibrīdu. Lai gan luterticība hercogistē bija galvenā konfesija, latviešu tautas ticējumos figurēja katoļticības elementi. 1797. gadā Jelgavā izdotajā un lielākoties Kurzemē lasītajā „Latviskajā gadagrāmatā” (citiem vārdiem kalendārā), minēta paraža katoļu svēto dienās – Katrīnas, Marijas un uguns dienā, t.i. Labrenča dienā sievietes neauda, nevērpa, nešuva un neadīja. Bet tādās dienās kā Jurģa, Niklāva, Andreja un vēl dažās – kāva gaiļus un apslacīja laidarus, kūtis, sliekšņus palodas, pakšus un mājas pamatus. Šis rituāls, acīmredzot, tika veikts aizsardzībai no mošķiem un burvestībām. Hercoga tieslietu padomnieks K. L. Tečs 1767. gadā žēlojās, ka seno kurzemnieku pēcteči par spīti Evaņģēlija gaismai vēl arvien slepus upurējot pie svētiem kokiem un akmeņiem. Tāpat kurzemnieki ievērojot laimīgas un nelaimīgas dienas, tulkojot putna brēcienus un citas zīmes. Pastāvot arī veļu mielošana. Plašu un interesantu informāciju par latviešu tautas ticējumiem un nodarbošanos ar buršanu var smelties Breslavas ārsta Johana Kanolda krājumā, kas iznāca 18. gs. 20. gados. J. Kanolda vērību bija saistījusi ziņa un valodas, kas bija izplatījušās ārzemēs, ka Kurzeme esot „klasiska” burvju, raganu un vilkaču zeme. Lai iegūtu informāciju, J. Kanolds bija griezies pie Kurzemes mācītājiem un sevišķi garu atbildi ir saņēmis no Mežmuižas mācītāja Zāmuela Raneja, kurš pats arī ticēja raganu būšanu esamībai un varēja sniegt daudz „faktu”. J. Kanolds bez grozījumiem tos ar turpinājumiem publicēja, bet savos komentāros ar racionāliem argumentiem tos apšaubīja. Par to Z. Ranejs jutās ļoti aizskarts un iesūtīja jaunus materiālus. Tas bija stāsts par savādajiem notikumiem Blankenfeldes muižā Vilcē. Kādā 1720. gada saulainā jūlija dienā ganu meita Made, pamezdama gaisā ogu sauju, izsaukusi pēkšņu krusu, kas nodarīja lielu postu druvām. Pēcpusdienā Made pūtusi dvašu strautā, kas tūlīt pat pārklājies ar ledu. Ranejs personīgi ir piedalījies lietas noskaidrošanā. Blankenfeldes dzimtas kungs par šiem darbiem licis Madi ar pātagu izdzīt no muižas. Ganu meita kopā ar māti, kas arī bijusi Made, turpmāk dzīvojusi Lietuvā. Bet 1721. gadā, t.i. gadu pēc šiem notikumiem, muižas kūtī vienā naktī nobeigušies pieci teļi. Nopratinot meitas Trīni un Gertu, kuras agrāk draudzējās ar Madēm, noskaidrojās, ka teļi nomirdināti, apvelkot kūtij sarkanu pavedienu un iebāžot kaut ko teļiem mutē un to ir veikušas abas Mades, lai atriebtos Mēdemam. Noskaidrojās, ka meita Made Jāņu naktī ir bijusi kūtī, govīm zīdusi pienu, apspļaudījusi pakšus, tad muižas laukos ierakusi olas, teikdama, lai tur neviens grauds neaugot. Abas Mades pratušas pārvietoties pa gaisu kā putni. Mēdems panācis, ka Mades izdotas no Lietuvas un tikušas tiesātas. Tiesu sprieda trīs Hallē studējošie juristi. Nolēma, ka pie visa vainīga bijusi vecā Made, tādēļ tai piesprieda sodu sadedzinot, bet pirms tam nocērtot galvu. Jaunajai Madei iededzināja kauna zīmi un padzina no muižas ar slotas kātu. Gertai un Trīnei kā līdzzinātājām piesprieda maigāku sodu. Gertai, kura bija  centusies apgūt no Madēm raganošanu, piesprieda rīkstes un baznīcas sodu, bet Trīni, kura tikai skatījusies, bet neko nav darījusi, attaisnoja.

Raganas dzīro ar velnu un dēmoniem (kokgriezums) attēls ņemts no R.E.Gailija.Raganu&Burvju Mākslas Enciklopēdija.Rīga. Izdevniecība Avots. 2004. 380.lpp

Raganu prāvu piemēri hercogistē No 1552. gada vācu teritorijās darbojās imperatora Kārļa V izdotie noteikumi „Karolini”, kas reglamentēja raganu medības, attieksmi pret aizdomās turamajiem. Praksē tie netika ievēroti un ieguva fanātiskas formas. Hercogistē, kuras tiesvedībā figurēja Kārļa V izdotie noteikumi, tie lielos vilcienos tika ievēroti, un tiesvedība notika saskaņā ar noteikumiem. Raganu prāvas piederēja pie kriminālajiem tiesvedības procesiem, un katrai sabiedrības kārtai sods bija piemērojams atšķirīgi. Krimināllietās, sevišķi burvju un raganu prāvās, apsūdzētajam rādīja spīdzināšanas rīkus un piedraudēja likt tos darbā. Ja apsūdzētais nepiekāpās, tad sākās „laipna pierunāšana”, t.i. viegli spīdzināja ar tā saucamo „Bambergas” spīdzināšanas metodi – noguldīja (izstiepta miesa) un pēra ar pātagu, iebāza īkšķus presē un tos saspieda. Ja nelīdzēja, tad „pierunāja stingrāk”, t.i. spīdzināja ar otrās pakāpes rīkiem – „spāniešu zābakiem”, kas bija prese kājām, un izmantoja „Mēklenburgas daiktu”, kas bija krusteniska prese roku un kāju īkšķiem. Pēdējā spīdzināšanas pakāpe „piedraudēšana” tika izmantota, ja vainīgais atteicās nosaukt līdzzinātājus. Cilvēku pakāra aiz rokām un smaguma palielināšanai pie kājām piekāra smagumus – svara bumbas. Parastais sods – sadedzināšana. Ar laiku sadedzināšanu uz sārta kā soda veidu sāka aizstāt ar „humānākiem” – pēršanu, izraidīšanu, kauna zīmes iededzināšanu vai baznīcas sodiem. Jelgavā līdz pat 19. gadsimtam bija kauna stabs, 17. gs. zemniekiem par bēgšanu nocirta kāju, bet nepatiesas liecības devējiem nocirta roku. Soda izpildes vieta atradās Jelgavas tirgus laukumā (mūsdienās Hercoga Jēkaba laukums) un Romas patversmes vietā – Kārtavas (karātavu) kalnā, kura mūsdienās vairs nav. Raganu prāvas varēja notikt gan pilsētās, gan muižās. Burvjus tiesāja Jelgavā, kur atradās moku kambaris, bet soda izpildīšanas vieta bija Bauska. Jāteic, ka hercogs un viņa ģimenes locekļi vairāk vai mazāk bija iesaistīti raganu prāvu procesos. Ir saglabājies hercogienes Elizabetes Magdalēnas (hercoga Frīdriha sieva un hercogam Jēkaba audžumāte) sekretāra Mihaela Seržē ziņojums hercogienei tās uzturēšanās laikā Svētes pilī. Ziņojums sastādīts 1638. gada 6./16.aprīlī. Hercogienes sekretārs ziņo, ka esot notikusi tiesas izmeklēšana pret kādu Apelu un Zīli, kurus pirms sadedzināšanas Bauskā buršanā apvainojusi Rūteru Ilze. Arī pēc vairākkārtējas spīdzināšanas abi savu vainu nebija atzinuši. Zīle stāstījusi, ka protot labi ar apvārdotu sāli ārstēt lopus un neko ļaunu nedarot. Bet, tā kā pēc tiesneša ieskatiem vārdošana iedarbojas tikai ar velna palīdzību, Zīle sadedzināta. Apela lietā nolemts nopratināt Mežotnes krodzinieku Evertu, kuru Apels esot nobūris slimu, bet pēc tam izdziedinājis. Ja Apela vainu apstiprinās, arī viņu sadedzinās. Baznīca aizliedza ārstēt ar apvārdotas sāls palīdzību, pielīdzinot to buršanai. Jāteic, ka pati hercogiene labi prata ārstēt ar ārstnieciskajiem augiem. Dobeles pilī hercogienei bija aptiekas dārzs un aptieka ar aptiekāru. Ir saglabājusies aptiekāra vēstule, kurā aptiekārs konsultējas ar hercogieni par zāļu izgatavošanu un ziņo, kādi augi aug aptiekas dārzā. Aptiekārs ziņoja, ka esot labi augušas rozes un interesējās, kādā veidā izmantot rožlapas. Ārstnieciskiem nolūkiem hercogiene  pasūtīja dažādus augus no ārzemēm, tajā skaitā arī augļus. Latviešu zemnieku tradicionālā ārstēšanās bija brandavīns, rutks un pirts ar pēršanos, izmantojot dažādu augu slotas. Starp citu, toreiz struteni un asinszāli sauca par raganu zāli. Kristīgā baznīca apkaroja šīs parādības baznīcas līdzekļiem un atbilstoši tās dogmatiem. Tiesvedības sistēma un atbildība par nodarījumiem acīmredzot bija pielāgota tā laika priekšstatiem par taisnīgumu un pieļaujamajām tiesvedības metodēm, lai cīnītos ar šo parādību. Raganu medības Eiropā aktīvi sākās renesansē, bet noslēdzās apgaismības laikmetā. Eiropā pamazām sāka apskatīt raganu parādību no zinātniskā viedokļa. Uzkrātās zināšanas medicīnā un dabas novērojumos uz notiekošo lika paraudzīties no cita skatu punkta un neuztvert neizprotamo kā buršanas rezultātu. Pilnveidojoties tiesvedībai, nonāca pie secinājuma, ka spīdzināšanas rezultātā iegūtajām liecībām nav vērtības. Eiropas valstīs sāka atteikties no raganu prāvām, uzskatot tās nav humānas. Hercogistē raganu prāvas tomēr turpinājās, bet ne ar tādu fanātismu – soda mēri tika diferencēti, ne visi apvainotie buršanā tika sadedzināti.

Apsūdzētu vācu raganu spīdzināšana un nāvessoda izpilde (kokgriezums no Tengler, Laienspiegel, 1508) attēls ņemts no R.E.Gailija.Raganu&Burvju Mākslas Enciklopēdija.Rīga. Izdevniecība Avots. 2004. 352.lpp