Sakaru telefons

Attīstoties tehnoloģijām, telegrāfu nomainīja telefons. No telefonsakariem bija atkarīga gan kaujas taktika, gan iznākums, sevišķi tad, ja starp kaujām bija ilgstošāki pārtraukumi vai ieņemtas aizsargpozīcijas, kad sakarnieki varēja paspēt savilkt telefona kabeļus līdz vajadzīgajām sakaru vietām. Strauji sekojošu uzbrukumu laikā sakarnieki tikpat kā nevarēja nodrošināt vajadzīgos sakarus, tad tika pielietoti citi sakaru līdzekļi – prožektori un karodziņi labas redzamības apstākļos, bet sliktos laika apstākļos Melder – sakarnieki, kas pārvietojās jāšus, uz riteņiem vai kā citādi. Viena no sakaru formām, kas tika izmantota īpašos apstākļos, bija mīnmetēju šāviņi – ziņneši. Lai gan bija pieejama daudz ērtāka tehnoloģija ar radio viļņu uztvērējiem, tomēr, lai mazinātu spiegošanas risku frontes līnijās, tika izmantoti telefoni, kas savā starpā bija savienoti ar kabeļiem. Viena kājnieku pulka ietvaros kabeļu ievilkšana un savākšana bija roku darbs, ko veica trīs cilvēki – viens ritināja kabeli, otrs to centās padarīt neredzamu, bet trešais to nostiprināja tā, lai tas netiktu pārrauts vai bojāts. Arī vācu armijas štābu izvietojuma izvēli lielā mērā noteica telefonu līniju izvietojums un pieejamība.Komunikācijai starp vienībām, kā frontālām (frontiniekiem) tā arī aizmugurējām (artilērija, aviācija, štābs) vācu armijā kalpoja pārnēsājamais lauka telefons Feldfernspracher 33 jeb F33. Tas bija savienots ar komutatoru, un tā 10 līniju panelis nodrošināja sakarus starp 7 vietējiem abonentiem (pārnēsājamiem telefoniem) un apkalpoja 3 maģistrālos savienojumus. Komutatora jaudu bija iespējams dubultot, savienojot divus paneļus. Muzeja krājumā esošais telefons F33 brūnā bakelīta korpusā ražots Vācijā 1941. gadā. Skaitlis 33 nozīmē, ka šāda tipa telefonu ražošana uzsākta 1933. gadā, kad telefonu korpusu atliešana no bakelīta sāka kļūt par normu agrāk praktizēto koka korpusu vietā. Pirmo sintētisko polimēru (plastmasa, sintētiskie sveķi) ieguva 1907. gadā, pateicoties beļģu ķīmiķim Leo Hendrikam Bekelendam. Bakelītu kā nedegošu, elektroizolējošu, vieglu un lētu ražošanā atzina par piemērotu ne tikai sadzīves priekšmetu izgatavošanā, bet arī auto un bruņojuma ražošanā. Detalizēti izpētot muzeja krājumā esošo lauku sakaru telefonu, izrādījās, ka tas nav oriģināls, bet ir sakomplektēts no dažādos gados (1941 – 1945) ražotu telefonu detaļām. F33 telefonus un to derīgās detaļas pēc kara izmantoja miera apstākļos telefonsakaru montiera darbā Jelgavā un apkārtnē līdz pat 1960. gadam. Attapīgie Jelgavas montieri, izmantojot trofejas telefonu korpusus un detaļas, pielāgoja tos savām vajadzībām. Protams, Vācu nacistu simbolika, piemēram, kas bija uz telefona klausules, tika rūpīgi nokasīta. Zināms, ka 20. gs. 50. gados PSRS radītie pārnēsājamie sakaru telefoni bija uzlaboti vācu F33.

Sakaru telefons, krājuma nr.: JVMM 30694

Ivo Butkus

muzeja speciālists