Jelgavas muzejs
Muzeja krājumā nonāca īpaši plāns kabatas pulkstenis ar iegravētu zīmolu – “Bautte & Moynier”. Augstāk izklāstītie uzņēmuma vēstures fakti ļauj secināt, ka dotais pulkstenis ir datējams ar 19.gadsimta 20. – 30. gadiem Dotie piemēri uzskatāmi parāda, cik noderīga var būt iedziļināšanās uzņēmumu vēstures līkločos, kad ir nepieciešams noteikt kāda priekšmeta izgatavošanas datus.Datēšana pēc logotipaKad nekas uz pulksteņa virsmas neliecina par kādas pazīšanās zīmes klātbūtni, bet vairāku stundu pētīšanas darba rezultāts ir daudz mazvērtīgu faktu, ir jāķeras pie palīginstrumentiem. Aizņemoties palielināmo stiklu no kāda augstākstāvošāka kolēģa, muzeja darbiniekam ir iespēja momentāli uzlabot savas redzes īpašības un izpētīt interesējošā pulksteņa logotipu. Gluži tāpat kā mūsdienu masu kultūras vaļi “Coca Cola” vai “Iphone”, arī 19. – 20. gadsimta pulksteņu ražotāji mēdza mainīt sava zīmola logotipa dizainu. Tas attiecās galvenokārt uz lieliem, veiksmīgiem un pazīstamiem vācu 19. – 20. gadsimta uzņēmumiem (“Junghans”, “Gustav Becker”, “FMS” u. c.) Lieki teikt, ka, izsekojot šo logotipu neticamo pārvērtību evolūcijai, ir iespējams noteikt arī aptuveno pulksteņa izgatavošanas laiku. 
Pulksteņu kolekcionētāji un pētnieki ir sastādījuši publiski pieejamas logotipu evolūcijas tabulas, kur ir uzskatāmi redzams, kā, sekojot līdzi modei un politiskajām pārmaiņām, mainījās zīmolu dizainsJāatzīmē, ka pastāv gadījumi, kad uz viena pulksteņa var sameklēt vairākus, dažādu uzņēmumu logotipus vai simbolikas elementus. Piemēram, muzeja krājumā ir nonācis galda modinātājs ar firmas “Gustav Becker” logotipu (enkurs ar kroni) un firmas “HAU” simboliku (divas sakrustotas bultas). Visticamāk tas ir izskaidrojams ar to, ka modinātājs ir darināts pēc 1927.gada, kad notika trīs vācu pulksteņu zīmolu (“Junghans”, “Gustav Becker” un “Hau”) apvienošana.
Galda modinātājs ar “Gustav Becker” un “HAU” simbolikuTaču citos gadījumos šāda pazīme var liecināt par remonta laikā iegūtajiem svešiem izejmateriāliem. Šādās situācijās ir jāmeklē nerūpnieciskas iejaukšanās vai remonta pēdas. Prakse rāda, ka datēšana pēc logotipa nereti ir neprecīza. Atsevišķos gadījumos ir sastopamas atkāpes no kolekcionētāju un pētnieku apkopotajām ziņām. Savukārt, citreiz pat palielināmā stikla sniegtās vizuālās uztveres priekšrocības nepalīdz saskatīt sīkas, bet nozīmīgas logotipa detaļas. Taču par spīti visiem trūkumiem un nepilnībām datēšana pēc logotipa ir diezgan efektīva, kad runa ir par seniem un pazīstamiem zīmoliem.Datēšana pēc vizuālām un tehniskām pazīmēmKad visas augstākminētās pazīmes ir izsmeltas, bet pulksteņa vēsture ir tikpat miglaina, kā pirms stundas, datēšanas darbus uzsākot, pētnieka prātā rodas nepārvarama vēlme ļauties izmisuma gūstam un nodoties apātiskajai vārnu skaitīšanai uz pretimstāvošās baznīcas krustiem. Taču pirms nodoties šai visnotaļ patīkamajai nodarbei, ir vērts pievērst uzmanību dažām vizuālajām pazīmēm uz pētāmā pulksteņa virsmas. Neiedziļinoties vēsturniekiem svešajā mehānikas pasaulē, turpmāk tiks izklāstīti vizuālie pavedieni, kas atsevišķos gadījumos var palīdzēt noteikt aptuvenu pulksteņa izgatavošanas laiku. Grezns, vācu sienas pulkstenis koka ietvarā var pārstāvēt gan 19., gan arī 20. gadsimtu. Datējumu pāris gadsimtu ietvaros nevarētu nosaukt par īpaši veiksmīgu, tāpēc, kad runa ir par senajiem vācu zīmoliem, ir vērts apskatīt ne tikai numurus uz mehānisma plātnēm, bet arī pašas plātnes. Ja uz šāda pulksteņa mehānisma plātnēm ir rūpnieciski izgriezti caurumi, caur kuriem var redzēt mehānisma zobratus, ir pamats uzskatīt, ka šis mehānisms ir darināts 20.gadsimtā (atsevišķos gadījumos – 19.gadsimta pēdējā piecgadē). Tieši 19. gadsimta pēdējā piecgadē lielākie vācu pulksteņu ražotāji (“FMS”, “Junghans”, “Schlenker-Kienzle” u. c.) sāka ieviest mehānismu plātnes ar izgrieztajiem caurumiem, lai samazinātu ražošanas izmaksas. Līdz šim, kad ražošana nebija tik masveidīga, uz misiņa kvadrātcentimetriem nemēģināja ietaupīt un plātnes tika darinātas no negrieztām metāla plāksnēm.
Mehānisms ar izgrieztām plātnēm un mehānisms ar neizgrieztām plātnēmDatējot muzeja krājuma priekšmetus, arī patenta reģistrācijas šifrs dažreiz var kalpot par nozīmīgu pavedienu. Uz seniem vācu pulksteņiem nereti var ieraudzīt abreviatūru “D.R.P.” vai “D.R.G.M.” un tām sekojošās ciparu rindas. Pirmo var atšifrēt kā “Deutsches Reichspatent” (Vācijas valsts patents). Par spīti populārām asociācijām šī abreviatūra nav saistāma tikai un vienīgi ar Nacistiskās Vācijas periodu un tās pirmsākumi ir meklējami 1877. gadā. Savukārt abreviatūra “D.R.G.M. ” nozīmē ‘’Deutsches Reichsgebrauchsmuster” un tā bija ieviesta 1891.gadā, lai aizsargātu autortiesības uz atsevišķām mehānisma komponentēm vai dizaina risinājumiem. “D.R.G.M.” reģistrācija bija daudz lētāka, tāpēc tautā to nereti dēvēja par mazo valsts patentu, vai nabaga ļaužu patentu. Pēc Otrā pasaules kara beigām vārds “Reich” strauji zaudēja savu popularitāti un 50. gadu sākumā abas abreviatūras mainīja savu vizuālo izskatu. “D.R.P.” pārvērtās par D.B.P. (Deutsches Bundespatent), bet “D.R.G.M.” par D.B.G.M. (Deutsches Bundesgebrauchsmuster).
Muzeja krājumā nonāca vācu zīmola “Zentra” galda modinātājs ar aizmugurē iespiestu abreviatūru D.R.P. a. Ņemot vērā, ka zīmols “Zentra” par savu dibināšanas gadu uzskata 1927.gadu, bet apzīmējums “D.R.P.” izzuda pēc Otrā pasaules kara – šo pulksteni var datēt ar laika periodu no 1927. gada līdz 20.gs. 40. gadu beigām.Pēc dārgmetālu proves un zīmola nereti var noteikt izgatavošanas vietu, laiku un pat meistaru. Turklāt, atsevišķos gadījumos izgatavošanas laiku var noteikt pat nedatētām provēm. Piemēram, Krievija pārgāja uz mūsdienās starptautisko metrisko provju sistēmu tikai 1927. gadā. Tā, ja uz sudraba izstrādājuma ir iespiesta prove “84” (kas atbilst metriskās sistēmas 875. sudraba provei) ir pamats uzskatīt, ka dotais izstrādājums ir izgatavots Krievijā līdz 1927.gadam. Ja ar to nepietiek var apskatīt arī dārgmetālu valsts zīmolu, kas tāpat kā uzņēmumu zīmoli tika pakļauti vizuālajām pārvērtībām. Turpinot Krievijas piemēru – līdz 1927.gadam dārgmetālus Krievijā apzīmogoja ar zīmolu, kas attēloja tautu meitas galvas profilu. Pēc 1927. gada tautu meitu nomainīja jaunajai varai atbilstošāks zīmols – strādnieka galvas profils ar āmuru. Savukārt 1958.gadā, lai nevienam nerastos šaubas par izstrādājuma izcelsmes vietu, dārgmetālus sāka apzīmogot ar sirpi un āmuru piecstarainas zvaigznes centrā. Šis piemērs uzskatāmi parāda, cik daudz informācijas sevī ietver ar neapbruņotu aci nesaskatāms simbols uz dārgmetāla izstrādājuma virsmas.
Muzeja krājuma īpašumā nonākušais sudraba kabatas pulkstenis. Uz pulksteņa virsmas ir skaidri saskatāmas divas sudraba proves : Šveices “0, 875” un Krievijas “84”. Šāda parādība ir izskaidrojama ar to, ka pulkstenis ir darināts Šveicē eksportam Krievijas impērijas tirgumJa senā pulksteņa ciparnīcas elementi ir apstrādāti ar luminiscējošu krāsu, kas vāji spīd pat bez iepriekšējas saskarsmes ar saules stariem, pulkstenis ir datējams ar laiku ne agrāku par 1902 – 1910. gadu, kad radioluminiscējošas krāsas sāka izmantot sadzīvē. Radioluminiscējošo krāsu galvenā sastāvviela bija rādijs, ko 1898. gadā atklāja Pjērs un Marija Kirī. Rādija kā jebkuras radioaktīvas vielas sabrukšanas produkti ir radioluminiscences pamatā. Pulksteņi ar šādu apgaismojumu īpašu popularitāti ieguva 1. pasaules kara laikā un savu izplatību saglabāja līdz pat 20.gs. 50. – 60. gadiem, kad ražošanā sāka ieviest veselībai mazāk bīstamas un lētākas luminiscējošas vielas.
“FMS” modinātājs ar luminiscējošu krāsu apstrādātiem cipariem un pulksteņa rādītājiem1969. gadā Japāņu uzņēmums “Seico” laida klajā pasaulē pirmo kvarca rokas pulksteni “Seiko Quartz-Astron 35SQ”, uzsākot pulksteņu industrijā t. s. “kvarca revolūciju”. Visas pasaules pulksteņu ražotāji steidzās apgūt jauno tehnoloģiju. 20.gadsimta 70. gadu beigās kvarca pulksteņus sāka ražot arī Padomju savienībā. Tāpēc, kad muzeja krājumā nonāk PSRS ražojuma kvarca pulkstenis, to diezgan droši var datēt ar 20. gadsimta 80. gadiem.
Padomju kvarca pulkstenis “Молния”Nobeigumā jāsecina, ka visas pieminētās pazīmes un pavedieni tikai daļēji atklāj pētāmā priekšmeta noslēpumaino vēsturi. Ar skeptisku aci aplūkojot padarīto darbu un sasniegtos rezultātus, vienmēr ir jāpatur prātā iespējamās kļūdas un nepilnības. Lai arī cik drošas šķistu atsevišķas pazīmes, lai arī cik precīzs būtu sasniegtais datējums, vienmēr pastāv izņēmuma iespēja. Atkāpes no likumsakarībām ir attiecināmas arī uz senajiem pulksteņiem, kuri, kā zināms, nereti tika remontēti, pārbūvēti, modificēti un pat viltoti. Tomēr, pat ja iegūtais datējums ir stipri spekulatīvs un apšaubāms, iegūto zināšanu vērtība ir neatņemama. Muzeja speciālists Marjus Zaļeckis