Tirdzniecības nama “Kanclers” skvērs Jelgavā

Šogad aprit 75 gadi, kopš Jelgavas centrā slejas 1947. g. uzceltais universālveikals. Ilgus gadu desmitus tas bija ne vien Jelgavas pilsētas, bet arī rajona lielākais veikals ar daudzveidīgu preču sortimentu. Tā kā tajā strādāja daudznacionāls kolektīvs, veikalam deva tolaik populāro nosaukumu “Draudzība”. Pārmaiņām bagātajos 90. g. veikala nosaukumu latviskoja, nosaucot to par tirdzniecības namu “Laimdota”, bet 2000. g. veikals kļuva par “Kanclera namu”. Tā kā to laiku prasība bija apzaļumot objektus, arī universālveikals tika pie sava skvēra, kas, laikam ritot, piedzīvoja pārmaiņas. Skvērs par savu objektu ir tikai kādus desmit gadus jaunāks. Tie abi ir Jelgavas pēckara vēstures un apbūves neatņemama sastāvdaļa, kuras varēja arī nebūt, ja būtu saglabāts Jelgavas Latviešu biedrības nams, kas tika upurēts par labu veikalam un skvēram.

 

Pastkarte. Jelgavas Latviešu biedrības nams, ap 1915. g. JVMM 30954
Tirdzniecības nams “Kanclers” (“Kanclera NAMS”) ar nelielu skvēru izvietojies kvartālā, kas līdz Otrajam pasaules karam varēja lepoties ar būvniecības pērlēm – 1775. g. dibināto hercoga Pētera vārdā nosaukto Academia Petrina ēku, 1906. g. uzcelto katoļu katedrāli un Jelgavas Latviešu biedrības namu, kura pamatakmeni lika 1909. g.

 

Pastkarte. Vācu kredītiestādes nams (baltā ēka).
Fonā redzami Academia Petrina un katoļu baznīcas torņi,
ap 1916. g. JVMM 28199

Vācu kredītsabiedrības nams tika būvēts dažus gadus pēc Jelgavas Latviešu biedrības nama pretējā stūrī no tā (mūdienās Akadēmijas un Driksas ielas stūris). Katrai no šīm būvniecības pērlēm ir savs stāsts un arhitektūras stils, kas savulaik pilsētas vēsturē ierakstīja jaunu lappusi, bet pilsētas sejā radīja citus vaibstus, izdzēšot vecos – savu laiku nodzīvojušas vienstāva un divstāvu apbūves.

Vācu kredītiestādes (dibināta 1910. g.) valde 1912. g. bija iegādājusies zemes gabalu šajā vietā un, nojaucot veco koka apbūvi, pēc arhitekta L. Reijnera projekta sāka nama būvniecību. Tas bija četrstāvu nams ar mezonīnu un klasisku palādisku logu ailēm jumta daļā. Ar formu simetriskumu, vieglumu un gaišo krāsojumu ēka radīja jaunu akcentu pilsētvidē. Naudas iestādes darbību pārtrauca Pirmais pasaules karš, 20. un 30. g. namā saimniekoja Vācu centrālās savienības Jelgavas nodaļa, bet 1944. g. tas līdzīgi kā pārējā šī kvartāla apbūve cieta karadarbībā. Arī šī vieta tika ziedota jaunajiem celtniecības plāniem.

 

 

Kadrs no mākslas filmas “Lielais lūzums”, 1947. g., k/s “Ļenfiļm”.
Jelgavas Latviešu biedrības nama drupas noderēja filmās par karu.

 

Kvartāls, kas robežojas ar Katoļu, Raiņa, Akadēmijas un Driksas ielu, 20. gs. sākumā bija papildināts ar jauniem būvobjektiem, kuru mūžs varēja ilgt gadu simtiem. Karadarbība šīs ēkas pārvērta drupās. Pēc Otrā pasaules kara kvartālu nācās veidot no jauna un plānot, kā to iekļaut pilsētvidē, sasaistot ar citiem pilsētas būvobjektiem un kvartāliem. Diemžēl svaru kauss daudzreiz nosvērās par labu lēmumam ēkas nesaglabāt, bet nojaukt un celt no jauna. Līdz ar to šis kvartāls liecina par tendencēm un modi pilsētbūvniecībā, tās apzaļumošanā no pirmajiem pēckara gadiem līdz pat mūsdienām.

Ar to saistītas arī daudzas pilsētvides plānošanas idejas – gan īstenotas, gan nē. Tagadējais tirdzniecības nams “Kanclers” ar tam pieguļošo skvēru nav radies tukšā vietā – reiz tur slējās Jelgavas Latviešu biedrības nams, kuru nojauca 1950. g. Tā vietā 1947. g. uzcēla lielāko veikalu Jelgavā ar pievienoto vērtību – skvēru.

 

Skats no putna lidojuma uz Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures mākslas muzeju un
Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrāli jeb veco kvartāla daļu, 2021. g.
Foto I. Veiliņš

 

Kvartāls pamatā izveidojās 20. gs. 50. un 60. gadu laikā. To, neiedziļinoties detaļās, veido divas daļas – vecā un jaunā. Vecajā daļā joprojām ir akadēmijas ēka, kurā izvietojies Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs, un Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrāle.

 

Jelgavas Latviešu biedrības nama drupas, labajā pusē redzams universālveikals, ap 1950.gadu.
Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja krājuma, JVMM 37894

 

Jaunajai daļai tika upurēts Jelgavas Latviešu biedrības nams, celts pēc vācbaltiešu arhitekta Paula Eplē (1882–1937) projekta t.s. ziemeļu jūgenda stilā. Lai gan Latviešu biedrības namu varēja atjaunot tāpat kā pārējos kvartālā esošos vēturiski nozīmīgos objektus, to nesaglabāja – vecajam vajadzēja pazust, lai dotu vietu jaunajam. Tika nojaukti tieši tie objekti, kuri palika bez saimnieka – likvidēto biedrību nami, piemēram, saviesīgi izglītojošās Jelgavas Latviešu biedrības nams, pazuda arī profesionālais Jelgavas Latviešu teātris, kas bija darbojies lielajā namā. Jau tapa pirmie plāni par Jelgavas centra būvniecību – vērienīgi, pompozi un ar mērķi novākt traucējošo pagātni. Šie plāni vairākkārt mainījās, kvartālu apbūvi būtiski ietekmēja ne tikai reālās iespējas, bet arī pilsētas galveno arhitektu izstrādātās jaunās būvperspektīvas. Ne mazāk svarīgi bija visu apzaļumot. Tādēļ šajā kvartālā sākumā bija izveidoti pat četri skvēri – muzeja, kultūras nama (tagad Sporta nams Raiņa ielā 6), universālveikala un neliels laukums pašā Driksas un Akadēmijas ielas stūrī, kur reiz bija bankas–vācu kredītiestādes nams.

 

Universālveikals no Lietuvas ielas puses, 20. gs. 50. gadi. Foto V. Burļins.

 

Jelgavas Latviešu biedrības nama ēka atradās precīzi toreizējās Katoļu un J. Veismaņa (Driksas) ielas stūrī. Par to, ka tajā vietā reiz bija atradies skaistais nams, liecina mūsdienās izveidotā piemiņas vieta – neliela akmens stēla, kurā iemūžināts šis fakts – karadarbības un padomju okupācijas sekas. Atbrīvoto vietu nolēma piešķirt universālveikala celtniecībai.

 

Reiz šeit atradās Vācu kredītbiedrības baltais nams.
Attēlā redzamais  namiņš – padomju laikos celtais preses kiosks, fonā redzamas LLU dienesta viesnīcu ēkas,
20. gs. 90. gadi. Foto G. Strangats. JVMM digitālais krājums.

 

Pretējā stūrī no universālveikala, ko veido tagadējā Akadēmijas un Driksas iela, uzbūvēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studentu kopmītnes (tagad LLU dienesta viesnīcas) ar tirdzniecības vietām pirmajā stāvā, pašu stūri atvēlot apzaļumotam laukumam.

 

Skats uz skvēru Driksas ielas virzienā, 20. gs. 50. gadi. Foto V. Burļins.

 

Skvēra iekārtošanas dati liecina, ka tas ticis izveidots 1956. g., bet ir arī liecības, ka tā iekārtošana turpinājās arī nākamajos gados, jo, piemēram, 1957. g. rudenī tika ziņots, ka līdz salam centīsies vēl paspēt iestādīt krūmus. Rezultātā tika izveidots skvērs, kas aizņēma 5159 m² platību, tā laukums robežojies ar tagadējo Driksas, Katoļu un Raiņa ielu. Skvērā bijuši asfaltēti celiņi, gandrīz 300 m² liels zālājs ar puķudobēm, 466 krūmi – ligustri, klintenes, mahonijas, jasmīni, ceriņi, rozes, segliņi, alpu un zelta jāņogas, spirejas. Tajā auga arī liepas, sudrabegles, baltā apse, kastanis, 10 sēru vītoli, vīksna, tūjas un ošlapu kļava – pavisam 90 koki.

 

Pastkarte. Lietuvas iela, 1958. g. Foto D. Gredzjuns. JVMM 41119

 

Lai gan sākotnēji bija paredzēts veidot tikai universālveikala skvēru, tomēr iecerētais izvērtās mazliet citādi un to turpināja iekārtot līdz pat Raiņa ielai. Padomju varas gados Katoļu ielu pārdēvēja par Lietuvas ielu, un tā kā skvēra laukuma garākā mala atradās tieši gar šo ielu, tad tas ieguva nosaukumu Lietuvas ielas skvērs. Tajā nebija iekombinēts tikai universālveikals vien, bet arī daudzdzīvokļu ēka un katoļu katedrāle, kurai apkārt bija nogriezta zeme. Līdz ar to uz baznīcas zemes atradās trīs skvēru daļas, kas robežojās ar Raiņa ielu un piederēja citiem objektiem. Savukārt blakus esošās dzīvojamās mājas pagalms tika norobežots ar liepu rindām. 1957. g. asfaltētajā ielas posmā no Driksas līdz Raiņa ielai gar malām bija izveidotas platas un garas dobes ar bagātīgiem vasaras puķu stādījumiem.

 

Driksas iela no autoostas puses, 20. gs. 60. gadi. JVMM 2783

 

Universālveikala un tam pieguļošā skvēra tapšana rosina domāt arī par tuvāko apkārtni un ielām, kas norobežo kvartālu, radot kārtējās pilsētvides attīstības vīzijas–projektus. Tie top ne jau gluži no gaisa, bet saskaņā ar PSKP 20. kongresa lēmumiem – padomju pilsētās izveidot jaunus parkus, skvērus, zālājus un apstādījumus. Pilsētas daļai, kur rēgojās drupas, bija jākļūst skaistai, modernai un ērtai. Šie norādījumi īpaši tika ņemti vērā, plānojot Lietuvas (Katoļu) ielas jauno trasi no Lielās ielas līdz Vaļņu ielai. Saskaņā ar plānu tai bija jābūtapstādītai ar 4 koku rindām un zālāju joslu starp tām. Lietuvas ielai bija jākalpo ne tik daudz transporta vajadzībām, cik gājējiem – tā būs bulvāris, kas savienos pilsētas centrālo daļu ar Komjaunatnes (Stacijas) parku, iela bija domāta darbaļaužu atpūtai un pastaigām.

Jaunajam bulvārim bija jākrustojas ar Driksas ielu, kurai, saskaņā ar plāniem, bija jāsākas pie tagadējās Akadēmijas ielas (toreiz A. Puškina prospekta). Tad, šķērsojot Katoļu (Lietuvas) ielu, jāturpinās līdz Pasta (Komjaunatnes) ielai, kur noslēgtos pie tagadējās pilsētas 1957. g. celtās autoostas. Arī šai ielai bija jābūt kā bulvārim – ar platām zaļajām joslām un atpūtas stūrīšiem, tās iekārtošanu bija jāturpina 1958. g. Jau dažus gadus vēlāk – 1960. g. to slavē kā labās prakses piemēru – lūk, vecās šaurās ielas tiek pārveidotas par zaļajām joslām, kā rezultātā jauncelsme kļūst ekonomiskāka, bet iedzīvotāju atpūtas vietas plašākas.

 

Priekšplānā Sudrabu Edžus un Pasta ielas stūris, kur sākta tirdzniecības kompleksa celtniecība.
Dibenplānā daudzdzīvokļu kooperatīvie nami, kur atdūrās plānotais bulvāris,
20. gs. 70. gadi. No JVMM digitālā krājuma.

 

Realitāte un laiks katrā plānā ienes korekcijas. No mūsdienu skatu punkta, domās novelkot šo plānoto jauno trasi līdz Vaļņu ielai un Stacijas parkam, redzam, ka Katoļu iela beidzas pie Sudrabu Edžus ielas. Tālāko pastaigu pa iecerēto bulvāri aizšķērso 1970. gados celtās kooperatīvās dzīvojamās mājas un garāžu rindas. Arī iela tika atdota transportam, lai, pirmkārt, novirzītu daļu transporta plūsmas no Lielās ielas, un, otrkārt, lai varētu apbraukt kvartālam apkārt. Šī paša iemesla dēļ arī Driksas ielā gājēju rīcībā palika tikai posms no tagadējās Katoļu līdz Pasta ielai, kā arī šajā posmā iecerētās zaļās oāzes un tirdzniecības vietas netika realizētas, izņemot garo un plato puķu dobi pa vidu. Gājēju posmā tika uzbūvēts ķīmisko preču veikals, bet tam pretējā pusē un aiz tā – daudzstāvu māju rindas bez īpašiem zaļumiem. Ar laiku krāšņās garās dobes Lietuvas (Katoļu) ielas abās malās pazuda, uzskatot tās par pārspīlējumu un izšķērdību.

 

Raiņa un Lietuvas (tagad Katoļu) ielas stūris ar tolaik garāko un dzīvokļu skaita ziņā lielāko ēku Nr. 17.
Mūsdienās zaļais laukums – stāvlaukuma stūris pie tirdzniecības centra “Vivo”,
ap 1980. gadu. No JVMM digitālā krājuma.

 

Universālveikals “Draudzība” ar kioskiem plānotās kafejnīcas vietā,
20. gs. 60. gadi. JVMM 2764

 

Saskaņā ar partijas kongresa norādēm par rūpēm par padomju cilvēku, rodas idejas pie universālveikala sienas piebūvēt kafejnīcu – terasi, kur ziemā tiks novietotas pusapaļas letes ar kūkām, smalkmaizītēm un vinegretu. Pie letēm apmeklētāji varēs sēdēt augstos krēslos, 25 apmeklētāji varēs pasūtīt kafiju, atspirdzinājumus, kā arī dažu veidu vieglus siltos ēdienus. Savukārt vasarā terasveidīgajai kafejnīcai būs iespējams dubultot apmeklētāju skaitu, lai vēl vairāk pilsētnieku varētu baudīt saldējumu un citus atspirdzinājumus.

 

Lietuvas ielas posms virzienā uz Ļeņina (tagad Lielā) ielu pie universālveikala.
Gastronoma vēl nav, 20. gs. 50. gadu otrā puse.

 

Top plāns, kas paredz skvēra ziemeļu daļu norobežot ar jaunu dzīvojamo namu (42 labiekārtoti dzīvokļi), kura pirmajā stāvā izvietosies veikala telpas – gastronoms. Iepretī šai ēkai būvēs automašīnu stāvlaukumu un taksometru novietni, kas būs domāta tieši universālveikala un gastronoma apmeklētāju vajadzībām. Savukārt skvēra austrumu galu norobežos vēl viens jauns četrstāvu dzīvojamais nams. Būtībā saskaņā ar iecerēm Lietuvas ielai bija jākļūst par tirdzniecības centru – ar veikaliem ielas malās sabūvēto daudzdzīvokļu māju pirmajos stāvos, bet mājām jāmijas ar zaļajām saliņām – padomju šopinga atpūtas vietām.

Realitātē pēc universālveikala atvēršanas kafejnīcu aizstāja ar pāris kioskiem, kur tirgoja saldumus un saldējumu, bet māju rindā iepretī universālveikalam vieta atradās tikai vienam veikalam – tagad tur iekārtojusies ēstuve. Paredzēto veikalu vietā pēc iedzīvotāju pieprasījuma izbūvēja dzīvokļus. Kad modē nāca gāzētā ūdens automāti, tos vairākus uzstādīja Driksas ielas galā, kas atdūrās pret tagadējo Katoļu ielu – tie vasarā sniedza veldzi izslāpušajiem padomju pilsoņiem.

 

Lietuvas ielas posms virzienā uz Ļeņina ielu.
Uz stūra ēka, kuras pirmajā stāvā atradās gastronoms,
20. gs. 60. gadi. JVMM 27587

 

Jāteic, ka universālveikals un gastronoms darbojās ilgu laiku.

 

Skvēra eglītes pie mašīnu stāvlaukuma Driksas ielā,
ap 1960. gadu. Foto A. Dzenis. JVMM plgf. 2287

 

Izveidotais automašīnu stāvlaukums samanāms joprojām. No tā ved plats gājēju celiņš kādreizējā universālveikala virzienā. Arī turpat netālais bistro un konditoreja “Silva”, bez kuras mūsdienās nav iedomājama Driksas iela, ir izvietojusies pārbūvētajā ķīmisko preču veikalā, bet tirdzniecības nams “Pasāža” uzcelts nojaukto balto ķieģeļu tipveida māju rindas vietā, kas reiz atradās pretējā pusē “Silvas” kafejnīcā.

 

Pirms un pēc. Foto no N. Reča kolekcijas.

 

Universālveikals “Draudzība” bija un palika galvenais objekts, kura dēļ tika loloti plāni un veidots skvērs. Tiem, kuri joprojām apjūsmo senajās pastkartēs redzamās Jelgavas ēkas un ielas, kā murgs šķiet pieņemtais lēmums nojaukt ekspresīvo būvķermeni, Jelgavas Latviešu biedrības namu. Tas bija pirmais jūgendstilā būvētais biedrības nams Latvijas teritorijā, kas atklāts 1910. g. 31. janvārī. Arhitektoniskajā stilā eklektisks – jūgends ar nacionālā rakstura māksliniecisku ievirzi, turklāt arhitekts Pauls Eplē to bija izplānojis ļoti racionālu un ietilpīgu – ar bufeti, biedrības telpām, teātra skatuvi, zāli, ģērbtuvēm, sanāksmju telpām, garderobi, veikaliem un nelielu dārziņu pagalmā. Tā vietā uzbūvētais universālveikals – padomju arhitektūras funkcionālā minimālisma paraugs – salīdzinājumā bija nekas. Kā jaunas, modernas pilsētas celtnieki Jelgavas apbūves plānotāji domāja citādāk. Universālveikals, kurā sākumā divos, vēlāk trijos stāvos vienkopus atradās dažāda sortimenta preču veikali – nodaļas: apavu, galantērijas, zeķu, rotaļlietu, dāvanu, parfimērijas, gatavo apģērbu, audumu u.c. Ēkā, kuru rotāja liels uzraksts “Draudzība”, strādāja vairāki simti darbinieku – dažādu tautību pārstāvji, kuri cīnījās par augstu apkalpošanas kultūru, preču daudzveidību un plauktu pieejamību. Tas bija lielākais tirdzniecības uzņēmums pilsētā un rajonā, kas 1965. g. 20 dienu laikā pārdeva tik daudz preču, cik visi Jelgavas veikali 1945. g. kopā. Universālveikalam un tam blakus esošajam gastronomam, līdzīgi arī stāvlaukumam un skvēram bija jāsimbolizē padomju dzīves labklājība, kas beidzot iestājusies pēc pārvarētā pēckara sabrukuma un preču deficīta. Savukārt nosaukumam “Draudzība” – Padomju Savienības brālīgo republiku tautu draudzība, kas bija daudz svarīgāk par vienas tautas nacionālās atmodas un nacionālās nevienlīdzības mazināšanas simbolu, kāds bija Latviešu biedrības nams.

 

Universālveikals no pagalma puses, 1971. gads.
Foto no A. Dābola personiskā arhīva.

 

1968. g. universālveikalu kapitāli remontē, lai tirdzniecības telpās būtu vairāk gaismas un plašuma, preces būtu pārskatāmākas un varētu notikt pašapkalpošanās. Kapitālajam remontam izlieto 22 000 rubļu, bet jauna un moderna veikala iekārtojuma iegādei – 55 800 rubļu. Veikala ēkas jumta daļa un fasāde tika izmainīta, ar laiku pazuda arī ēka, kas atradās aiz universālveikala, kā arī citi objekti. Noformēt modernizētā veikala skatlogus uzaicināja Rīgas tirdzniecības reklāmas uzņēmumu. Tika nolemts veikala skatlogu noformēšanai izmantot Jelgavas panorāmai raksturīgos siluetus un jauno pilsētas ģerboni. Mazajiem veikala apmeklētājiem īpaši tika dekorēts viens skatlogs – ar pasakas “Sarkangalvīte un vilks” ilustrāciju. Preču zīmes pasūtīja tipogrāfijā – “gaumīgas un glītas”. 1984. g. tirdzniecības zāli iekārtoja arī trešajā stāvā.

 

Foto labajā stūrī universālveikala ēka no pagalma puses,
1977. g. Foto no A. Dābola personiskā arhīva.

 

Preču zīmes Jelgavas veikalos bieži bija rakstītas ar kļūdām, parasti steidzīgā un neglītā rokrakstā, piemēram, “vārīts kapteinis tomātu mērcē” (ar to bija domāta zivs) vai “šušķi ar magonēm“ (domātas sausbaranciņas). “Draudzība” pārējo veikalu starpā īpaši izcēlās ar pareizrakstības kļūdām preču zīmēs. Daudzas no tām lika pasmaidīt, piemēram, zeķu nodaļā liels uzraksts “Vīriešu vilnas zeķes” (analogs – aitas vilnas zeķes) vai arī uzraksts “Bērnu sitamie instrumenti”, kas atradās virs bungām un ksilofona Rotaļlietu nodaļā.

 

Tirdzniecības nama “ Kanclers” skvērs, 2000. g. Foto no Jelgavas domes izdevuma.

 

Skvērs kā universālveikala un apkārtnes pievienotā vērtība dzīvo savu dzīvi. Pilsētas zaļā rota ir tās īpašums, laiku pa laikam zaļumi tiek inventarizēti – veikta to uzskaite, norādot daudzumu, stādījumu sugas un šķirnes. 1982. g. veiktajā uzskaitē konstatēts, ka skvērs pie “Draudzības” aizņem 6115 m², tajā ir 159 metrus garš dzīvžogs, puķu stādījumi – 361 m², zālājs – 2632 m², kā arī 93 koki, bet krūmi kopumā aizņem 160 m². No stādījumiem fiksē 9 ceriņus, 6 egles, ozollapu kļavu, ozolus, liepas, vītolus, tūju, kastaņu, tatāru kļavu, mežrožu, spireju un klinteņu krūmus.

 

Skats uz “Kanclera nama” skvēru Driksas ielas virzienā, 2021. g.
Foto E. Umbraško. JVMM digitālais krājums.

 

Skvēri nav mūžīgi un arī tajos laiks ienes pārmaiņas. No tiem laikiem mūsdienās ir saglabājušies asfaltētie celiņi – 3 staru veidā un garā puķu dobe, kas ir skvēra tradīcija un odziņa. Klinteņu un liepu rinda joprojām norobežo skvēru no Katoļu ielas, vītoli un ceriņi ir galvenā skvēra rota, kaut gan laika gaitā košumaugu stādījumi kļuvuši nabadzīgāki, toties klāt ir nācis stāvlaukums, kura dēļ tiek izbradāts skvēra zālājs.

 

Skats uz privātmājas un frizētavas “Karmena” skvēra daļu un nožogoto katoļu katedrāles daļu,
2022. g. Foto L. Stepiņa

 

Aiz tā turpinās skvērs – nama ar frizētavu “Karmena” priekšā labiekārtotais laukums ar vītoliem. Divi iebraucamie ceļi rada iespaidu, ka šie laukumi nav viena skvēra sastāvdaļa. Savukārt jau tālāk Raiņa ielas virzienā savos pirmsākumos ierīkoto skvēra daļu tagad nodala katoļu katedrāles žogs, līdz ar to baznīca vairs nav bijušā skvēra noslēdzošais objekts. Laiks nesis arī skvēra nosaukuma maiņu – tagad to sauc par “Kanclera nama” skvēru, ar to domājot tikai skvēra daļu, kas plešas ap “Kanclera namu”, bet pārējais pretī frizētavai jau ir tās atbildībā.

 

“Kanclera nama” skvēra tradicionālā puķudobe, 2021. g.
Foto E. Umbraško. JVMM digitālais krājums.

 

1990. g. pārmaiņu vēji skāra arī universālveikalu. Tirdzniecības pārvaldei, kuras paspārnē atradās veikali, bija jāpārveidojas par SIA, kura vairs nevarēja paturēt savā pakļautībā visus Jelgavas veikalus, tostarp arī  tirdzniecības namu “Draudzība”, tādēļ tajā pašā gadā tik padomisko nosaukumu latvisko, vispirms atdaloties no Tirdzniecības pārvaldes un tad kļūstot par “Laimdotu”.

2000. g. darbību sāka SIA “Kanclers”. 2011. g. saistībā ar tuvākās apkārtnes pārmaiņām arī “Kanclers” ne tikai tām pieskaņojas pilsētvidē, bet atrod savu stabilu nišu un izsaka priekšlikumu ierīkot bērnu rotaļu laukumu pretī ieejai, kurā varēs spēlēties visi pilsētas bērni. Tā izmaksas 8000 latu “Kanclers” aicina segt kopā ar pārējiem pilsētas uzņēmumiem un cer arī uz iedzīvotāju atbalstu, uzskatot, ka tas būs visu kopīgs ieguldījums pilsētas centrālās daļas sakopšanas darbā. Tiek domāts arī par paša “Kanclera nama” rekostrukciju. Rezultātā rotaļu laukums kopā ar “Čili Picu” ir kļuvis par Jelgavas bērnu un jauniešu iemīļotu vietu. Bērnu rotaļu laukumi un mūsdienīgas ēdināšanas vietas, tāpat kā tirdzniecības centri ir viens no pilsētas kvalitātes un izaugsmes būtiskiem rādītājiem.

 

Skats uz Kanclera namu ziemā, 2022. g. Foto L. Stepiņa

 

Taču tā visa varēja arī nebūt, jo 1990. g. diezgan kategoriski tika vērtēts padomju mantojums – pilsētas centra apbūve, atzīstot to par visai neveiksmīgu, arhitektoniski neizteiksmīgu un sadrumstalotu. Tapa jaunas idejas un plāni, kā padarīt pilsētas centru pievilcīgāku. Jelgavas teritorijas plānojums no 1999. g. līdz 2010. g. paredzēja iespēju rekonstruēt kvartāla vēsturisko telpu, nojaucot bijušo universālveikala ēku un atjaunojot Latviešu biedrības namu. Īstenojot šo ieceri, iespējams, ka skvēra vairs nebūtu. Plāni mainās un “Kanclera nams”, gadiem ritot, pats jau kļuvis par pilsētbūvniecības vēsturi un sava laika liecību. Atbilstoši tradīcijai, skvēru tagad sauc par “Kanclera nama” skvēru, bet rotaļu laukumā uzturēties gribētāju netrūkst, tomēr varbūt ir pienācis laiks tirdzniecības namam “Kanclers” nākt klajā ar jaunu iniciatīvu – kooperēties un saņemties bagātīgāk apzaļumot laukumu pie tā.

 

Autors
Inese Deksne
Galvenā speciāliste

 

Izmantotā literatūra

1. Laikraksts “Darba Uzvara” Nr 174, 31.10.1968., J. Āboliņš Universālveikalam “Draudzība” jauna seja).

2. Kultūrvēsturisks Pielikums Mitau, Nr 20, 06.05.1997., A. Dābols Jaunākais Vācu kredītiestādes nams.

3. Jelgavas teritorijas plānojums 1999.–2010. gadam. Pilsētbūvniecības pieminekļi, 56.lpp.

4. Agate Eniņa. Biedrības nami Latvijā jūgendstila arhitektūras kontekstā. // La Revue de la BNU, Bibliothèque nationale et universitaire de Strasbourg 19/2019, p. 118-125. https://journals.openedition.org/rbnu/2577 (sk. 13.04.2021)

5. Ziņas no Jelgavas Zonālā arhīva – Datu kopsavilkums par zaļumsaimniecības objektu, 2. lp.; Zaļo stādījumu uzskaites Darba dienasgrāmata, 5.lp., 1982. g.).