Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Academia Petrina – Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja mājas

Pirms 70 gadiem 1951. gada 30. decembrī 2. pasaules kara izskaņā sagrautā bijusī Academia Petrina ēka pēc atjaunošanas tika nodota Jelgavas vēstures muzeja rīcībā.

“.. ēkām ir savi likteņi. Dažas nodzīvo savu mūžu klusi un nemanāmi, tās izzūd, neatstājot pēdas, citas pieredz garu un spožu mūžu, cīnās par savu pastāvēšanu un vēlas ik brīdi sevi apliecināt. Pie šīm pieder Academia Petrina Jelgavā. Šis nams piedzīvojis tik daudz iemiesošanās veidu, ka šķiet – mūsu priekšā nav cilvēka roku radīts mājoklis, bet dzīva būtne, kas gluži kā Fēnikss vienmēr no jauna spēj pacelties no drupām un pārsteigt savā jaunajā veidolā” – lūk, cik neparasti poētiski par šo ēkusavulaik izteicies Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis.

Nedaudz atskatīsimies uz ēkas vēsturisko mūžu, kas sākās pirms vairāk nekā 425 gadiem.

Izveidojoties Kurzemes un Zemgales hercogistei (1561), Jelgava (toreiz Mitau) vēl nekas nebija – tik vien no varenības kā necila, celta pēc tipveida projekta, bet dzīvošanai un hercoga ambīcijām  gandrīz nepiemērota krustnešu pils uz salas starp Driksu un Lielupi. Bija arī citi iemesli, kāpēc hercogs tajā īpaši nevēlējās dzīvot. Un tomēr 1567. gadā hercogs ar galmu oficiāli dzīvošanai izvēlas Jelgavu, pamazām to gatavojot hercogistes galvenās pilsētas statusam.

Tālajā 16. gadsimta vidū vietā, kur pašlaik atrodas viena no arhitektoniski skaistākajām mūsu pilsētas ēkām Academia Petrina, bija hercogu oranžērijas ZR nostūris. Ir lasīta versija, ka tieši te atradusies dārznieka mājiņa, citviet ir informācija, ka te bijusi arīpirmā mūra celtne ārpus “lielās” pils, tātad šajā – pilsētas – pusē. Tomēr pierādījumu, ka pieminētā dārznieka mājiņa būtu pārveidota par dzīvošanai derīgu ēku, pagaidām nav. Kaut gan šādu pieņēmumu varētu izdarīt, vērīgi aplūkojot ēkas pamatu atsegumu, kas vērojams vienā no muzeja ekspozīcijas zālēm, samērojot tos ar “dārznieka mājiņai” nepieciešamo, tie ir ļoti masīvi un spētu noturēt arī stipri lielāku celtni.

Ticamākas ziņas par ēkas pirmsākumiem atrodamas ceļotāja barona K. J.fon Blomberga pierakstos, kurš Jelgavā Livonijas apceļojuma laikā pabija vairāk kā simts gadus vēlāk – 1696.g. jūnijā. Viņš raksta “.. hercogam (Frīdriham) ir nolūks celt jaunu, skaistu pili, kam jau likti pamati”. 1697. g. ir pabeigti mūra darbi,bet 1698. g. jau notiek interjera iekārtošana.

Nākamā ziņa attiecas uz 18. gs. sākumu, proti, lasām, ka ēka ļoti sliktā stāvoklī un, lai uzņemtu hercoga Vilhelma atraitni Annu Ionovnu, tā jāremontē.1718. gada pavasarī sāk remontdarbus, tie ilgst vairāk kā 4 gadus. 1722. gadā, kad ēkā jau ievākusies Anna Ionovna, viņa  pašrocīgi raksta rīkojumus un seko tam, kā pili izkrāso galma gleznotājs Andrēass Linde.

Lai arī īsti nav skaidrs, kā tik īsā laika periodā – nepilnos 20 gados – ēka varēja nonākt tik nožēlojamā stāvoklī, remontdarbu uzskaitījums ir iespaidīgs –  “.. tas prasījis daudz laika un līdzekļu,  bija jānomaina visas sapuvušās 73 logu un 82 durvju vērtnes un aplodas, jāuzstāda 18 krāsnis, jāizgatavo logu un durvju apkalumi, telpas jāapmet, jāizgatavo jaunas grīdas”,lasām kādā tā laika arhīva dokumentā. Hercoga būvju auditora J. Heselberga vadībā darbā piedalījās būvmeistars N. Hopendicels. Tomēr N. Hopendicela kā ēkas būvmeistara vārds tiek apšaubīts, norādot, ka pēc arhitektūras stila būve vairāk atgādina iepriekšējā gadsimta beigas, ne 18. gs. pirmo ceturksni. Hercogienes Annas pils (tā šī pils tiek nosaukta pēc Annas Ionovnas pārcelšanās) vienīgais zināmais attēls līdz 2. pasaules karam atradās Kurzemes Provinces muzejā, tagad Nacionālā Latvijas Vēstures muzeja krājumā, tā kopija aplūkojama arī Jelgavas muzeja ekspozīcijā.

Jāpiebilst vēl daži interesanti ar šo pili saistīti fakti – 1723. g. pilī notika Ernsta Johana Bīrona kāzas ar Benignu Gotlību fon Trotu-Traidenu, bet pāris gadus vēlāk Bīronu laulātais pāris te apmetās uz pastāvīgu dzīvi. Laika tecējumā pils vairākkārtīgi saposta izcilu viesu vai iemītnieku uzņemšanai, piemēram, 18. gs. 20. gados te bieži viesojās Saksijas grāfs Morics, kurš cerēja ne tikai uz Annas Ionovnas roku, bet arī uz hercogistes troni.

E. J. Bīrona trimdas laikā (1741–1762) pilī neviens nedzīvoja, bet tā tika uzturēta kārtībā. 1759. gadā pili uzposa tikko muižnieku ievēlētā hercoga Saksijas Kārļa uzņemšanai. Viņa laiks šeit bija īss, jo jau 1763. g. pilī atgriezās E. J . Bīrons un 22. jūnijā pieņēma muižnieku uzticības zvērestu. 1764. g. 24. jūlijā pilī tika uzņemta Katrīna II.

1772. gada decembrī Bīroni pamet savu pilsētas mājokli un dodas uz atjaunoto rezidenci – Rastrelli celto Jelgavas pili, tajā E. J. Bīrons pavada atlikušās 20 mūža dienas.

Mēnesi pēc tēva nāves hercogs Pēteris nodod šo pilsētas pili (1773. g. janvārī) jaundibināmās akadēmiskās ģimnāzijas vajadzībām. 1773. –1775. g. galma arhitekts Severīns Jensens, saglabājot celtnes būvapjomu, ēkai piešķir efektīgas arhitektūras formas, ap pili ir parks, tā aizmugurē katoļu baznīca.

Severīna Jensena zīmētais Academia Petrina ēkas pēdējā, īstenotā projekta uzmetums.  1774.  g.

Hercoga Pētera vārda dienā 1775. gada 29. jūnijā svinīgā ceremonijā atjaunotā ēka jaunā statusā – Pētera Akadēmija – tiek atklāta.

Šis notikums apliecināts arī uzrakstā uz Academia Petrina fasādes: SAPIENTIAE ET MUSIS SACRUM/ PETRUS CURLANDIAE ET SEMIGALLIAE DUX/ POS. MDCCLXXV – Zinātnei un mākslām šo templi cēlis Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris 1775. gadā.

1795. gadā, kad Kurzemes un Zemgales hercogisti pievienoja Krievijas impērijai un tā kļuva par Kurzemes guberņu, likumsakarīgi, ka arī hercoga Pētera vārdā nosauktajai iestādei ar ķeizarienes Katrīnas II gādību nomainīja nosaukumu uz Jelgavas Akadēmija (Academia zu Mitau).

1801. gadā iecerētā un sekmīgi iesāktā Jelgavas Akadēmijas statusa maiņa uz universitāti (Universitatis Mitaviensis), tomēr nevainagojās ar paliekošu rezultātu. Bija iecerēts pārbūvēt arī pašu ēku, tomēr tas izdevās tikai daļēji– čehu meistars Františeks Gindra uzcēla jaunu torņa noslēgumu.

Jelgavas Akadēmijas ēka 1801. g. ( no iepriekšējā attēlā redzamā izdevuma)

1806. gadā kādā Kurzemes gubernatora ziņojumā par skolu stāvokli guberņas galvaspilsētā lasām, ka “.. Jelgavas Akadēmija ir nodrošināta ar mācību līdzekļiem un labiem pasniedzējiem..”, bet tālāk teikts, ka “.. skolas ēka jau novecojusi un tā steidzami jāremontē, citādi tai draud sabrukums”.

1806. gada 31. augustā Jelgavas Akadēmijai kārtējo reizi tika mainīts statuss – to pārdēvēja par Kurzemes guberņas Cildeno ģimnāziju (Gymnasium Illustre des Gouvernements Kurland), bettā joprojām bija priviliģētākā mācību iestāde citu guberņas ģimnāziju starpā.

Kārtējā ģimnāzijas statusa pazemināšana notika 1837. gadā,

ar 1. janvāri Jelgavas ģimnāziju tiesībās pilnībā pielīdzināja pārējām guberņas ģimnāzijām – faktiski bijusī Pētera (Jelgavas) Akadēmija zaudēja vēl nedaudzās palikušās akadēmiskās privilēģijas.

Visu 19. gs. pirmos gadu desmitus ģimnāzijas vadība vairākkārt norāda uz ēkas slikto stāvokli un remonta nepieciešamību, taču lielāki remontdarbi tā arī nenotiek.

1841. gadā beidzot sākās ēkas remonts, to pabeidza 1844. gadā, iztērējot 17 000 cara rubļu. Remontdarbu gaitā tika mainīta ēkas fasāde – agrākā stāvā dakstiņu jumta vietā izveidoja lēzenāku jumtu ar skārda segumu, bet ēkas smailais tornis ar laternu augšgalā tika pārveidots par puslodes formas kupolu, kas disonēja ar klasiskajām kolonnām, uz kurām tas balstījās, bija arī zemāks. S. Jensena projektētais monolītais ēkas stils tika izjaukts.

Academia Petrina pirms un pēc torņa pārbūves

Salīdzinot abus attēlus (attēli no minētās grāmatas) – pirms un pēc torņa pārbūves –atšķirība pamanāma uzreiz.

1883. gadā, lai iegūtu papildus telpas, tika nolemts ģimnāzijas pamatēkai piebūvēt flīģeli, bet pēc 3 gadiem piebūvi un galveno ēku savienoja ar koridoru, bet vēl dažus gadus vēlāk pie jau esošajām ēkām piebūvēja arī vingrošanas zāles. Vēlākajos gados notika vēl vairākas pārbūves – tas skats, kādu mūsdienās redzam muzeja pagalma pusē, veidojies līdz 1917. gadam.

Izkopējums no pastkartes – redzams flīģelis un koridors, kas savieno abas ēkas

Izkopējums no fotogrāfijas (līdz 1917. g.) – muzeja pagalma puse. Klāt nākušas divas jaunas būves, ko tagad atpazīstam kā Raiņa ielu 6

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jelgava visai drīz nonāca kara darbības zonā. Jau 1914. gada rudenī dažās ģimnāzijas telpās izvietoja karaspēka daļas, vēlāk arī lazareti. 1915. gada14. aprīlī, kad Jelgavai tuvojās vācu karaspēks,  sākās haotiska ģimnāzijas audzēkņu, darbinieku un mantas evakuācija uz Rīgu. Pēc vācu karaspēka apturēšanas pie Svētes, 1. maijā notika reevakuācija atpakaļ uz Jelgavu, bet 15. jūnijā sākās jauna evakuācija, šoreiz uz Krievijas attālākajām guberņām.

1915. augustā ģimnāzijas ēkā iekārtojās vācu komandantūra.

1919. gadā uz dažiem mēnešiem, kad te saimniekoja sarkanā armija, Pētera akadēmijas telpās darbojās Jelgavas 1. vidusskola. 1919. gada rudenī, Bermonta armija atkāpjoties nodedzināja pilsētas lielākās sabiedriskās celtnes arī Pētera akadēmijas ēku.

Pētera Akadēmijas ēka, sākot atjaunošanu. 20. gs. 20. gadi

Pēc ēkas atjaunošanas (tornis netika atjaunots) 1922. gadā te sāka darbu Jelgavas reālģimnāzija, to 1923. gadā sadalīja divās skolās – reālajā un klasiskajā. Klasiskā ģimnāzija palika Pētera Akadēmijas telpās un 1925. gadā plaši atzīmēja Pētera Akadēmijas dibināšanas 150. jubileju. 1934. gadā ģimnāzijai piešķīra hercoga Pētera vārdu.

Akadēmijas ēkas priekša. (JVMM28727, JVMM 38718)

1930. gada 31. augustā pieēkas, kurā J. Čakste bija mācījies, atklāja pieminekli mūsu valsts pirmajam prezidentam Jānim Čakstem. Tā autors bija mākslinieks Kārlis Jansons.

1940. gada augustā padomju okupācijas vara ģimnāziju kārtējo reizi pārdēvēja, tagad tās nosaukums bija Jelgavas Valsts 1. vidusskola.

Vācu okupācijas gados (1941–1944) ēkā atradās padomju karagūstekņu nometne, vēlāk, kara pēdējos mēnešos, latviešu leģionāru štābs.

1944. gada kaujās par Jelgavu vienlaikus ar visu pilsētu izdega arī bijušās ģimnāzijas ēka, laimīgā kārtā atstājot samērā neskartu kopējo būvapjomu.

Pēckara uzņēmumi pirms un atjaunošanas darbu gaitā. Foto no privāta arhīva

Pēckara Jelgavas atjaunošanas plānos (1944–1946) kā viena no pirmajām minētaPētera Akadēmijas ēka, taču ar domu, ka tajā būs nevis skola, bet pilsētas vēstures muzejs. Motivāciju šādam lēmumam saglabātajos arhīva dokumentos nav izdevies atrast. Ēkas atjaunošana tika pasludināta par “tautas būvi” – līdzekļus akumulēja no “ziedojumiem”, proti, cilvēkiem neizmaksāja sabiedriskajos darbos nopelnīto, bet ieskaitīja to ēkas atjaunošanas kontā. Pēc vairākiem gadiem, cīnoties ne tikaiar līdzekļu trūkumu, vairākkārt pārceļot nodošanas termiņus,1951. gada 30. decembrī tā beidzot tika nodota. Taču defektu bija daudz – durvis nevarēja atvērt, bet logus aizvērt, fasādes krāsojums jau bija pa pusei nobiris, iekštelpās mozaīkas grīdas bija tikai uzzīmētas, centrālapkure nedarbojās, no mitruma sienas bija sapelējušas un atklātas vēl daudzas citas nebūšanas, ar kurām muzejam nācās “sadzīvot” ilgus gadus.

Atjaunoto ēkunodeva muzeja un ar pagaidu statusu pilsētas bibliotēkas rīcībā. Šis pagaidu statuss bibliotēkai ilga līdz 1984. gadam, kad tā tika pie savas tagadējās ēkas Akadēmijas ielā 26.

1984. gadā, kad muzejs kļuva par vienīgo saimnieku, sākās lielāki pārbūves darbi, tika pārkrāsota fasāde, nomainīts jumta segums, pārplānotas telpas, nojaucot starpsienas. Atvēlot iespējami lielāko telpu daļu ekspozīciju un izstāžu zāļu vajadzībām, muzeja speciālistu darba telpas joprojām nebija ērtas. Tās bija gan patrepē, gan telpās bez logiem.

2006. gadā ēkai tika nomainīti visi logi, renovēta centrālapkures sistēma.

Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas 2007.–2013. gadam ietvaros, realizējot projektu “Atraktīvu un pieejamu muzeju attīstība Zemgalē un Ziemeļlietuvā”, tika veikta ēkas fasādes restaurācija un teritorijas labiekārtošana.

Projekta autore ir arhitektoniskās izpētes grupas “A.I.G.” arhitekte Liesma Markova, kura ar īpašu rūpību iedziļinājās Jensena “rokrakstā” un ēkas fasādes izpētē, secināja, ka Jensens bijis ēnu meistars – “savos objektos viņš ieēnojis ēnu: vietās, kur krīt ēna, viņš to akcentējis ar melnām līnijām, tādējādi izceļot katru detaļu”. Pateicoties L. Markovas neatlaidībai, Academia Petrina fasāde pat niansēs atguva agrāko ietērpu. Arhitekte, ēkas fasādes krāsojuma vēsturi pētot, to  saista ar laika diktētu modi, piemēram, vienubrīd tā tikusi nokrāsota pat dzeltena un bijusi ar zaļu jumtu. Toreiz tika nolemts saglabāt sarkano toni, arīdetaļu krāsojuma tonis atbilst izpētē konstatētajam. Bet atjaunotā unikālā S. Jensena rokraksta iezīme – tumšais ēnojums atjaunotajai fasādei piešķīra īpašu izteiksmīgumu. Jumta krāsas maiņa tika atlikta uz vēlāku laiku – to paveica tikai 2018. gadā. Tas ieguva gaiši pelēku toni, kas vairāk harmonēja ar fasādes krāsu toņiem.

Foto no privāta arhīva

Tad tika sakārtota torņa telpa – tur glabājas daļa no muzeja krājuma priekšmetiem, kas muzeja apmeklētājiem ērti aplūkojama, kāpjot pa spirālveida kāpnēm uz torņa skatu platformu. Jā, skatu platforma ir lielākais pēdējo gadu ieguvums. Kaut gan pats pēdējais būs gada beigās ekspluatācijā nodotais pacēlājs, lai cilvēki ar kustību traucējumiem ērti varētu nokļūt 2. stāvā aplūkot mākslas izstādes vai piedalīties tematiskajos pasākumos.

Academia Petrina ēka no putna lidojuma. I. Veiliņa foto. 

Ēkas fasādē izvietotas vairākas piemiņas plāksnes, kas atspoguļo nozīmīgākos notikumus tāsgarajā vēsturē. 1975. gadā muzejam piešķir novadnieka latviešu glezniecības vecmeistara Ģederta Eliasa vārdu. 1987. gadā pie muzeja atklāj māksliniekam veltītu pieminekli. 1991. gadā pie ēkas novieto atrasto K. Jansona veidotā pieminekļa “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks” fragmentu.

Tomēr vēl kāds ar ēkasfasādi saistīts, gandrīz vai jāteic noslēpums, nav atrisināts. Droši vien daudzi ir ievērojuši, ka fasādes daļā virs (blakus) ieejas durvīm ir 4 nelielas nišas, tajās savulaik “gozējušās” četras “gudro” bistes. Nekur līdz šim nav atrastas norādes par šo grieķuvai arī romiešu gudro vārdiem. Arī vēsturiskajos attēlos tos atpazītgrūti. Kā pirmo jau pieminētās fasādes restaurācijas gaitā sazīmējām un 2011. gadā atjaunojām Homēra bisti. Bet 2021. gada pavasarī izšķīrāmies par Aristoteļa bistes ievietošanu Homēram pretējā nišā. Kas bija vēl divi “gudrie”– turpinām meklējumus. Būsim pateicīgi, ja varēsiet palīdzēt.

Homēra un Aristoteļa bistes muzeja fasādes nišās. Foto no privāta arhīva

Autors
Gita Grase
Jelgavas muzeja direktore