Veļas mazgājamā mašīna “Rīga – 17”

Kā izmazgāt veļu? Netīras zeķes, bikses, kreklus, dvieļus, palagus, galdautus…?  Šodien atbilde ir vienkārša – ieliekam veļas mašīnā un pēc stundas vai divām ir gatavs. Vēl tikai jāizžāvē, ja mašīna to vēl nav izdarījusi, un jāizgludina. Ja biezs auduma vai smalks uzvalks – aiznesam uz ķīmisko tīrītavu, tur speciālisti visu izdarīs. Taču tūkstošiem gadu veļas mazgāšana ir bijusi viens no smagākajiem roku darbiem – galvenokārt sievietēm, Indijā – arī vīriešiem, kam tā bija specialitāte. Netīro veļu mērcēja sārmainā (pelnu) šķīdumā, vārīja, berzēja, dauzīja ar speciālām vālītēm, rīvēja pret robotu dēli, mīdīja kājām mucā un grozīja ar nūju vai speciālu trīskāji. Un visu to ar rokām! Tāpat kā skalošana upē, ezerā, speciālā ūdenstilpnē vai kublā. Tad vēl ūdens izgriešana, ko lieliem drēbju gabaliem varēja paveikt tikai divatā.

Pirmie mēģinājumi mehanizēt un reizē arī atvieglot šo darbu ir dokumentēti 17. gadsimtā – 1691. gadā Anglijā tika izdots patents Džonam Tizakam. Mašīnas tehniskais apraksts diemžēl nebija pievienots. 18. gs. Eiropā tika izmantotas veļas mašīnas, kas būtībā bija atvasinājumi no sviesta kuļamās mašīnas – mucā tika ievietota koka ass, pie kuras tika piestiprinātas koka lāpstiņas. Tilpnē salika veļu, pievienoja mazgājamo šķīdumu un ar koka rokturi grozīja veļu, kamēr tā izmazgājās. Šādas konstrukcijas mašīnu dāņu galmam Kopenhāgenā konstruēja arī Vecais Stenders (Gothards Frīdrihs Stenders) un aprakstīja to 1765. gadā Jelgavā drukātajā grāmatiņā. 

Vēlāk šo mašīnu uzlaboja vācu mācītājs un izgudrotājs Jākobs Kristiāns Šēfers. 18. gs. laikā tika konstruētas vairākas līdzīgas veļas mašīnas. 1797. gadā ASV tika izdots kārtējais patents veļas mazgāšanas aparātam.

Interesanti, ka 1833. gadā ASV tika saņemts patents metāla veļas dēlim – koka rāmītī iestiprinātai viļņotai skārda loksnei.

19. gs. veļas mašīnu attīstība turpinājās – tika domāts, kā mašīnu darbināt nevis ar rokām, bet kādu citu dzinējspēku, kā arī pārveidoja tās konstrukciju. Kā dzinējspēks veļas mašīnām tika izmantoti ēzeļi, kas grieza lielā koka tvertnē iestiprinātos koka dēlīšus, tādējādi maisot un mazgājot veļu. To izgudroja Kalifornijas zeltraču veļas mazgāšanai. Nākamais solis bija veļas mašīna ar tvaika dzinēju, bet 20. gs. gadsimta sākumā jau parādījās pirmās mašīnas ar elektromotoriem.

Pārmaiņas konstrukcijā ieviesa ASV izgudrotājs Džeimss Kings 1851. gadā, “kuļamos” dēlīšus nomainot ar bungu tipa iekšējo toveri, kas tika griezts ar liela ārējā rata palīdzību. Šo konstrukciju 1858. gadā uzlaboja Hamiltons Smits, iekšējo toveri izgatavojot no metāla ar caurumiņiem, pa kuriem griešanās laikā plūda ūdens un veļu izmazgāja labāk. Jau 1861. gadā pie veļas mašīnas korpusa augšas tika piestiprināts veļas izgriezējs  – 2 rullīši, kurus griež ar rokturi un starp kuriem no drēbes gabala tiek izspiests ūdens.

Šāda tipa veļas mašīnu sērijveida ražošanu ASV sāka Viljams Blekstons, kura mašīnas tolaik maksāja 2,50 dolārus. Viņa 1874. gadā dibinātais uzņēmums darbojas arī mūsdienās.

1908. gadā ASV inženieris Alva Fišers veļas mašīnai pievienoja elektrodzinēju, un tās iekšējā tvertne griezās vienā darbināšanas periodā 8 reizes uz vienu un otru pusi. Šajā laikā parādījās arī veļas mašīnas ar benzīna dzinējiem.

Starp daudzajiem veļas mašīnu ražotājiem visveiksmīgākais izrādījās uzņēmums Whirlpool, kurš arī pirmais mainīja mašīnu dizainu – koka korpuss tika nomainīts uz metālu un plastiku.

Pēc 2. pasaules kara tehniskais progress ietekmēja arī veļas mašīnas – tās kļuva regulējamas. Nepieciešamais darba režīms – darbošanās ilgums un apgriezienu skaits tika iestrādāts perfokartēs.

1950. gadā veļas mašīnas darbojas arī kā centrifūgas – gan izgriežot, gan žāvējot veļu. Dažādoja arī mašīnu modeļus – drēbes tajās varēja ievietot gan no augšas, gan no sāniem.

1950. gads ir veļas mašīnu ražošanas sākums arī Padomju Savienībā. Viena no pirmajām rūpnīcām, kas tās izgatavoja, bija Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca (RER), ko uzcēla vecās rūpnīcas “Provodņik” vietā. Tajā tika ražotas rezerves daļas tramvaju un elektrovilcienu dzinējiem, ģeneratoriem un apgaismes sadales skapjiem. No 1950. gada sāka ražot arī sadzīves veļas mašīnas – pirmās bija ЭАЯ–2, kuras izlaida līdz 1955. gadam.

Nākamā – “Rīga–54”, kaut gan varēja izpildīt arī centrifūgas funkciju, tomēr nebija pietiekami kvalitatīva, un jau gadu vēlāk to nomainīja modelis “Rīga–55”, kas, iespējams, bija plaģiāts no zviedru Husqvarna veļas mašīnas. Šī mašīna tika ražota ne tikai Rīgā, bet arī citās pilsētās ar atšķirīgiem nosaukumiem – “Oka”, “Volga”, “Kama”, “Čeļabinsk”. Uzbūve tām bija gandrīz vienāda, atšķīrās krāsa, nedaudz – veļas izgriezēja forma. Sākot ar 1960. gadu modifikācijai “Rīga-60”jau bija laika relejs.

“Rīgas” tipa veļas mašīnas bija visai vienkāršas – iekšējās metāla tvertnes dibenā tika iestrādāts plastikāta  aktivators (ripa ar nelieliem izciļņiem), kurš griežoties maisīja veļu un ūdeni. Ūdens, mašīnai darbojoties, tika dzīts caur gumijas cauruli no apakšas atpakaļ mašīnā. Šādi pēc mazgāšanas varēja izlaist arī netīro ūdeni. Problēma bija tā, ka viss ūdens neiztecēja un vajadzēja to izliet mehāniski. Protams, mašīnā vajadzēja liet jau uzsildītu ūdeni, kurš mazgāšanas laikā samērā ātri atdzisa. Arī ar veļas izgriešanu īpaši neveicās – izspiestais ūdens īsti nenotecēja atpakaļ mašīnā un visa grīda apkārt bija slapja. Arī izspiešanas rullīši, kas bija no gumijas, vai nu nenospieda drēbes pietiekami un tad tās vajadzēja izgriezt ar rokām, vai arī pēc ilgākas stāvēšanas sacietēja un nebija īsti labi lietojami. Šīs problēmas atsvēra tas, ka veļas mašīnas “Rīga” – dažādas tās modifikācijas – bija ļoti izturīgas un varēja kalpot ļoti ilgi. Pie noteikuma, ka varēja samainīt gumijas cauruli, kas mēdza saplīst, vai arī tās blīvējumu, kas ar laiku sāka laist garām ūdeni.

Lai gan veļas mazgājamo mašīnu “Rīga-17” turpināja ražot līdz pat 80. gadu beigām, turklāt to labi pirka visā Padomju Savienībā, “RER” konstruktori paralēli strādāja arī pie pusautomātisko veļasmašīnu radīšanas. Tika izgatavoti divi šo mašīnu modeļi – “Rīga–15” un “Rīga–30”. To ietilpība bija līdz trim kilogramiem veļas. “Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca” ražoja arī veļas centrifūgas “Centa” un “Vija”.

Kamēr padomju sievietes bija laimīgas, tikušas pie veļas mašīnas “Rīga”, “Oka” vai “Volga”, pārējā pasaulē jau no 1978. gada darbojās automātiskās veļas mašīnas, kuru programmu darbību nodrošināja mikročipi. Sākot no 90. gadiem veļas mašīnu tehnoloģija nodrošina gan automātisko ūdens padevi un sasildīšanu līdz nepieciešamajai temperatūrai, gan apgriezienu skaitu, gan veļas izgriešanu, gan tvaika mazgāšanu. Līdz ar to veļas mašīnu “Rīga” izgatavošana ar dažādajiem tās modifikācijas numuriem (“Rīga–8”, “Rīga–13”, “Rīga–17”, “Rīga-50”, “Rīga–54”, “Rīga–55”, “Rīga–60”, “Rīga–91”) nu jau ir palikusi tālā pagātnē.

Silva Barševska,

vēsturniece, pētniece