Zeltera pudeles

Tas ir stāsts, kā dabīgo zelteri aizstāja ar mākslīgo un kā tas pamazām tika degradēts. Jau Antīkajos laikos cilvēki bija pievērsuši uzmanību ūdens dziednieciskajām īpašībām, sevišķi minerālūdens avotiem. Kaut arī nespēja izskaidrot minerālūdens dziedniecisko spēju iemeslus, tomēr to iedarbības efektu varēja just ikviens, piedēvējot tiem dievišķu izcelsmi. Tādēļ minerālavotus uzskatīja par svētiem un tos apmeklēja kā svētvietas, lai dziedinātos.

Pirmais, kurš mēģināja izpētīt šo tēmu, bija grieķu ārsts Arhigens 1. gadsimtā pēc Kr., viņš izstrādāja pirmo minerālūdeņu klasifikāciju pasaulē. Arhigens minerālūdeņus iedalīja četrās grupās: sāļajos, sēra, dzelzs un sārmainajos.

Minerālūdens avoti tika atrasti ne tikai antīko cilvēku apdzīvotajās teritorijās, bet arī barbaru. Viens no pazīstamākajiem bija zelteris. Sākotnēji zelteris tika iegūts tikai dabiskā ceļā. Tā pirmsākumi meklējami Taunus kalnos, tur radušies kalnu strauti jau vēlāk kā pazemes ūdeņi šķērso gallu zemi Saltarisu – vietu pie Lānas upes, lai vēlāk, bagātinājušies ar minerāliem, izlauztos virszemē. Zeltera avotus pirmo reizi rakstītajos avotos min jau 772. gadā. No jauna pie zeltera tēmas atgriežas 1536. gadā, bet 1581. gadā apraksta tā dziedinošās īpašības. Zelteris ar viegli sāļu garšu un augstu dabīgās ogļskābās gāzes saturu bija ieteicams bronhu un rīkles kataram (augšējo elpošanas ceļu saslimšana), kuņģa kataram (gremošanas saslimšanas). Par preci tas kļūst 1787. gadā, kad, pildīts māla pudelēs, tas tiek tirgots ne tikai Vācijas teritorijā (no 1512. līdz 1806. gadam – Vācu nācijas Svētā Romas impērija), bet pamazām arī pārējās zemēs. Vācija šajā ziņā ir sava veida pioniere, jo, piemēram, Anglijā minerālūdens tirdzniecība uzsākta nedaudz vēlāk – 1792. gadā. Zelteris, pildīts māla pudelēs, 18. gs. beigās ceļoja uz Skandināviju, Krieviju, Āfriku, Ziemeļameriku un Austrumindiju. 19. gs. pieprasījums pēc minerālūdens un tostarp zeltera pieauga vairākkārt, ko veicināja holēras epidēmijas Eiropā, kas bieži vien uzliesmoja netīra ūdens lietošanas dēļ.

Muzeja krājumā ir divas zeltera pudeles, kas liecina par to, ka arī Latvijas teritorijā, t.sk. arī Jelgavā savulaik ir ticis lietots dabiskais minerālūdens zelteris (Niederselter, Oberselter). Ar laiku Saltarisa bija kļuvusi par Nasavas hercogisti (mūsdienu Luksemburgas teritorija), kuras galvenais ienākumu avots no 1806. līdz 1866. gadam bija zeltera eksports. Uz māla pudeles ar tumši brūnu glazūru ir iespiests zīmols – aplī kronēts lauva, tam apkārt aplī sakārtotiem burtiem uzraksts SELTER, bet apakšā horizontālā līnijā teksts vācu valodā „Nasavas hercogiste”. Tādēļ pirmā krūka attiecināma uz laika periodu no 19. gs. sākuma līdz 19. gs. 60. gadu vidum. Pudele ir atrasta Zaļeniekos 1977. gadā muzeja darbinieku sarīkotās ekspedīcijas laikā un kopš tā laika glabājas muzeja krājumā kā vērtīga sava laika liecība.

Otra zeltera pudele atceļoja uz Jelgavu jau pēc 19. gs. 60. gadiem. Par to liecina uzraksti. 1866. gadā Nasavas hercogisti anektēja Prūsija. Uz krūkas ar gaiši brūno glazūru zīmolā lauvu nomainījis Prūsijas ērglis, bet aplī sakārtotais uzraksts liecina, ka minerālūdens nācis no Karaliskā zeltera avota, bet horizontālais uzraksts vācu valodā vēstī, ka avots atrodas Prūsijas karaliskās avotu (ūdens) pārvaldes pārziņā. Zem pudeles osas ar roku ievilktais burts “M“ liecina, ka pudele, iespējams, gatavota Mogendorfā, kuras apkārtnē tolaik darbojās apmēram 40 podnieku darbnīcas. Pēc monarhijas gāšanas zeltera avoti pieder valstij, bet no 2001. gada – vietējai municipalitātei. Pudele muzejā nonākusi kā dāvinājums 1983. gadā.

Jāteic, ka abas pudeles ir patentētas – pieder ražotājam, kurš to izgatavošanu ir pasūtījis (par to liecina logotips), tas bija visai dārgas izgatavošanas tehnoloģijas dēļ. Tādēļ tika organizēta šo pudeļu savākšana un nogādāšana to īpašniekam, lai no jauna piepildītu ar zelteri un laistu pārdošanā.

19. gs. 60. gados Krievija atteicās no zeltera importa. Dabisko minerālūdeni zelteri aizstāja ar mākslīgo. To sāka gatavot rūpnieciski. Grūti pateikt, kāpēc mākslīgi ražotais ūdens tika saukts tieši par zelteri, bet pirmsrevolūcijas Krievijā un arī citās valstīs par zelteri sauca galda mākslīgo minerālūdeni vai vienkārši gāzēto ūdeni. Iespējams, ka zeltera ogļskābās gāzes augstā satura dēļ. Turklāt jau no 18. gs. beigām pasaulē praktizēja gāzētā ūdens ražošanu. Zeltera ražošana turpinājās arī 20. gadsimtā, to uzskatīja par atspirdzinošu dzērienu.

Latvijā un, protams, arī Jelgavā 20. gs. 20. un 30. gados zelteris bija ļoti populārs un plaši izplatīts tirdzniecībā. Zelteri ražoja teju vai visi – alusdarītavas un bezalkoholisko dzērienu ražotāji.

Zeltera krūka, 19.gs. I puse, priekšmeta krājuma nr.:JVMM 12071/2

Zeltera krūka (ar Prūsijas ērgli), 19.gs. II puse, priekšmeta krājuma nr.: JVMM 19009

Arī Jelgavā. Zeltera ražošana neprasīja lielus ieguldījumus: destilēts ūdens ar sodu vai pat bez tās, ar pievienotu vārāmo sāli vai arī ne, piesātināts ar ogļskābo gāzi, tika iepildīts pudelēs. Cena – vidēji 10 santīmi par pudeli. Iesākot dzesēt slāpes ar zelteri, atkorķēto pudeli ar speciālo, vairākas reizes lietot paredzēto porcelāna korķi metāla režģī ieteica turpmāk turēt ar kājām gaisā, lai saglabātu ogļskābo gāzi un tas neatšālētos. Sieviešu pasaulē zelteri ieteica izmantot ne tikai tīrā veidā, bet arī dažādās kombinācijās. Bija izgudrotas atspirdzinošo dzērienu receptes. Piemēram, zelteris tika sajaukts ar svaigu vēsu pienu attiecībās 1:1, pievienojot nedaudz cukura, saberztas mandeles un augļu sulas, tika iegūts interesants dzēriens (mūsdienās vasaras laikā gatavo tādus pašus atspirdzinošus dzērienus, zeltera vietā izmantojot veikalā pirkto gāzēto ūdeni). Zelteris sajaukts ar siltu pienu savukārt tika ieteikts kā labs pretsaaukstēšanās līdzeklis. Arī zeltera pudeles ieteica izmantot kā ogu sīrupu glabāšanas traukus, jo korķis ļāva sīrupu lietot pa daļām un tas nebija jāizlieto uzreiz.

20. gs. 30. gados izvērsās diskusija par zeltera kā atspirdzinošā dzēriena spēju dzesēt slāpes un tā veselīgumu. Vieni apgalvoja, ka gāzētais ūdens uzlabo gremošanu, palīdz samazināt ēstgribu. Turpretī citi uzskatīja, ka soda, kas nereti bija zelterī, varot bojāt zobu emalju, bet gāze pastiprināti izvada ūdeni no organisma, tādējādi karstā laikā to atūdeņojot. Lietpratēji ieteica labāk lietot ūdeni bez gāzes. Presē laiku pa laikam parādījās ziņas par netīra zeltera tirdzniecības gadījumiem. Abrenē 1939. gada novembrī tika sodīts augļūdens iestādes īpašnieks ar 75 latu naudas sodu vai trīs nedēļu ilgu ieslodzījumu cietumā par nekvalitatīvazeltera tirgošanu.

Par zeltera degradāciju liecina to laiku anekdote:

– Ar ko jūs nodarbojaties?

– Esmu mineralogs!

– Ak, šie briesmīgie svešvārdi! Runājiet vienkāršākā valodā un sakiet skaidri un gaiši, ka esat zeltera fabrikants.

Pēc 2. pasaules kara zeltera ražošana netika atjaunota. Mūsdienās šo savulaik iecienīto galda vai atspirdzinošo dzērienu aizstāj citi dzērieni, kurus var redzēt lielveikalu plauktos.

Inese Deksne, Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja