O музее

Viena no retajām senajām celtnēm, kas Jelgavā saglabājusies pēc 2. pasaules kara, ir Academia Petrina majestātiski skaistā ēka.

Tās sienas rotā vairākas plāksnes, kas vēstī par to, ka šī ir pirmā augstskola Latvijas teritorijā (1775), ka 1815. gadā te nodibināta Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība – pirmā zinātniskā biedrība Baltijā, kuras biedri 1818. gadā nodibināja otro vecāko muzeju Latvijā – Kurzemes Provinces muzeju, kas, savukārt, bija pirmais muzejs ārpus Rīgas.

Stāvot ārpusē, jau uzzinām, ka šajā mācību iestādē zinības apguvuši trīs prezidenti, bet, atverot pamatīgās ārdurvis, saprotam, ka mūsdienās ēkā saimnieko muzejs, kas jau vairāk nekā 40 gadus lepojas ar izcilā latviešu gleznotāja Ģederta Eliasa vārdu. Skolēni un studenti turpina šurp nākt, lai iepazītos ar vēstures peripetijām no aizvēstures līdz mūsdienām un to, ar ko slavena Jelgava Latvijā un Eiropā.

Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam ir visai sarežģīta vēsture, kas ar juridiski korektiem dokumentiem ne vienmēr ir pierādāma.

1818.gadā privāta organizācija – Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība – izveidoja Kurzemes Provinces muzeju.

Gandrīz pilnus 100 gadus muzejs darbojās netraucēti, sakrājot Eiropas nozīmes kultūrvēsturisku kolekciju. 20.gs. politiskie satricinājumi – kari, cīņa par varu, autoritārisms, nacionalizācija un centralizācija utt. smagi skāra arī Kurzemes provinces muzeju. Valdot visai nedraudzīgai attieksmei pret vācbaltiem, tika realizēti vairāki represīvi pasākumi – 1935.gadā konfiscēja un nodevā Valsts arhīvam biedrības un muzeja arhīvu kolekcijas, bet 30-to gadu beigās ar nolūku traucēt vācbaltu politisko biedrošanos, no muzeja vadības lika aiziet tā direktoram V.Šlauam. Tika likti šķēršļi biedrības pārreģistrācijai. Šajos gados valstī prioritāti ieguva centralizācijas ideja – zem Latvijas Vēsturiskā muzeja “karoga” ar nodaļas tiesībām bija nodomāts pakļaut visus ārpus Rīgas esošos Latvijas muzejus. Izmantojot vācu tautības pilsoņu repatriāciju, Kurzemes Provinces muzeju likvidē un 1940.gada 29.maijā Latvijas Republikas Sabiedrisko lietu ministrija izdod Rīkojumu par muzeja kolekcijas nodošanu Valsts Vēsturiskā muzeja īpašumā. Bet pēc nepilniem diviem mēnešiem šo jau likvidēto muzeju padomju varas iestādes pasludina par nacionalizētu(!). Bet savu “guvumu” negrib atlaist arī Latvijas Vesturiskais muzejs – 1940.gada decembrī tas paziņo, ka pārņem savā īpašumā visus dažādo organizāciju muzejus provincē, tātad arī Jelgavā. Vai tas ir “saskaņots” ar nacionalizāciju – nav zināms. Padomju varas pastāvēšanas periods bija par īsu, lai nostabilizētos kādas pārmaiņas muzeju jomā. Pieejamo dokumentu analīze apliecina, ka Jelgavā pirmajā Padomju Savienības okupācijas periodā (1940-1941) nebija juridiski formulēta Jelgavas pašvaldībai piederoša muzeja.

Vācu okupācijas(1941-1944) laikā 1943.gadā novembrī Jelgavā atzīmē Kurzemes Provinces muzeja dibināšanas 125.gadadienu. Kurzemes provinces muzeja ēkā ir atvērta izstāde, kuru sagatavojusi Vēstures muzeja Jelgavas nodaļa. No Rīgas atceļo atpakaļ savulaik pārņemtie likvidētā Kurzemes Provinces muzeja eksponāti un – lielākā daļa no Kurzemes Provinces muzeja kolekcijas ir atkal vienkopus savā vēsturiskajā vietā un ēkā. Nav ziņu par to, ka Vēstures muzejs būtu reorganizējis savu struktūru un Jelgavas nodaļa kļuvusi par patstāvīgu muzeju.
1944.gada vasaras kaujas par Jelgavu šo pilsētu pārvērta gruvešos. Liela drupu kaudze bija arī vietā, kur savulaik atradās muzeja ēka. Kas noticis ar muzeja kolekciju? Precīzu atbildi uz šo jautājumu nezin neviens. Divus mēnešus pilsētā saimniekoja Padomju armija un zinot, ka šajā armijā bija ļoti aktīvas t.s. trofeju vākšanas komandas, var tikai pieņemt, ka pie viņu rokām “pielipa” arī drupās atrastās muzejiskās vērtības. Katrā ziņā tad, kad pilsētā atļāva atgriezties civiliedzīvotājiem un daži interesenti skolotājas Marijas Akermanes vadībā pārmeklēja muzeja drupas, daudz tur nekā nebija. Pilnīgi iespējams, ka arī vācu okupācijas iestāžu varasvīri, pametot Jelgavu, ”piemiņai no senču zemes” paņēma kādu “suvenīru”, vēlāk pievienojot tos jau agrākajos gados legāli un nelegāli aizvestajiem eksponātiem. Valsts Ārkārtējā komisija vēlāk konstatēja, ka no Kurzemes Provinces muzeja nelikumīgi uz Vāciju ir aizvesta ap 6500 eksponātu liela arheoloģisko priekšmetu kolekcija (to Jelgavas Novadpētniecības muzejam atdeva 50-to gadu sākumā).

Lai gan atjaunotā padomju okupācijas vara nebija ieinteresēta pagātnes kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā, muzeju tradīcijas pilsētā bija spēcīgas. Bez Kurzemes Provinces muzeja 30-to gadu beigās Jelgavā tika noorganizēts vēl viens – Zemgales mākslas muzejs, tā organizētāja bija Jelgavas pašvaldība. Vēlāk šis muzejs labprātīgi (?) savu kolekciju nodeva Vēstures muzeja Jelgavas nodaļai un Latvijas Kara muzejam. Vācu okupācijas laikā Zemgales muzejs atjaunoja savu darbību vairāk vai mazāk kā privāts – Zemgales muzeja biedrības – muzejs.

Pēc vācu okupācijas karaspēka atkāpšanās no Jelgavas, te atgriezās un atjaunoja darbu Padomju Savienības teritorijā uzturētās padomju okupācijas iestādes.Par šo periodu ir saglabājies ļoti maz arhīva dokumentu, tie ir fragmentāri un nedod iespēju izsekot atsevišķām parādībām, tajā skaitā arī muzeja darbības uzsākšanai, juridiskajiem aspektiem šajā sakarā utt. visā pilnībā.Par muzeja darbību, tā juridisko statusu iespējams spriest analizējot pastarpinātus dokumentus.

Tā 1944.g.21.novembra pilsētas IK sēdē, apspriežot 1945.gada paredzēto jaunbūvju titulsarakstu – tajā figurē “Jelgavas pilsētas muzeja un bibliotēkas ēka Uzvaras un Dzirnavu ielas stūirī t.t. bij.Kurzemes provinces muzeja ēkas vietā ( vēlāk muzeja vajadzībām paredz atjaunot Pētera Akadēmijas ēku). Vietējā laikrakstā “Zemgales Komunists” 1944.g. 16.decembrī parādās informācija, ka “.. Jelgavā atkal nodibināts vēsturiskais muzejs…, “.. direktores pienākumi uzticēti vēsturniecei M.Akermanei..”.. Bet 1952.gada decembrī muzejs tiek izvietots atjaunotajā Academia Petrina ēkā.

Tā kā par muzeju IK sēdēs ziņo IK Tautas izglītības nodaļas vadītājs tad var secināt, ka muzejs ir šīs nodaļas struktūrvienība un speciāls dibināšanas dokuments tātad nav bijis nepieciešams. (Arhīvā nav saglabājušies dokumenti par šīs nodaļas darbību, tādēļ detalizētāka analīze nav iespējama, secinājums izdarīts uz analoģijas pamata).

No dažādu dokumentu analīzes, kuros vienmēr tiek lietots termins “atjaunojis darbību..” ir noprotams, ka Jelgavas pilsētas vadība šo muzeju neuzskata par kaut ko jaunizveidotu, bet par bijušā Kurzemes provinces muzeja ( ne Latvijas Vēstures muzeja Jelgavas nodaļas!) darba turpinātāju. To apliecina arī 1968.gadā ļoti plaši atzīmētā Kurzemes provinces muzeja 150-gades svinēšana – svētkus rīkoja un apsveikumus pieņēma Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, neļaujot šaubīties par tiesību pēctecību. Atskaitot gadījumu, kad Jelgavas muzejam nodeva uz Vāciju izvestās un vēlāk atgūtās Kurzemes provinces muzeja arheoloģisko priekšmetu kolekcijas daļu – 6500 vienības, pilsētas vadība nav pieteikusi savas tiesības vai izrādījusi interesi par to Kurzemes Provinces muzeja kolekcijas daļu, kas atrodas Latvijā citu muzeju krājumā.

Muzeja pārvēršana par sociālisma ”sasniegumu” slavinātāju bija neizbēgams noteikums ne tikai Jelgavas muzejam vien. Pateicoties muzeja ilggadējai direktorei Skaidrītei Siliņai, muzeja kolektīvs vairākkārt saņēmis augstus novērtējums dažādās muzeju darba skatēs. Līdzās padomju perioda materiālu vākšanas un krāšanas darbam, muzeja krājums vienmēr ir papildinājies ar t.s. pirmspadomju perioda kultūras vērtībām. Muzejā strādājošajiem vienmēr ir bijusi privilēģija zināt vairāk un dziļāk – neļaujot aizmirst noieto ceļu.

Latviešu glezniecības vecmeistars Ģederts Eliass (1887–1975) ir atstājis bagātu radošo mantojumu – vairāk nekā 1 000 eļļas gleznu, ap 600 akvareļu, ap 200 pasteļu, kā arī pāris tūkstošus zīmējumu. 1975. gadā muzejam piešķīra mūsu novadnieka gleznotāja Ģ. Eliasa vārdu un muzejā ar īpašu LPSR KM pavēli nonāca gandrīz viss Ģ. Eliasa radošais mantojums.

Muzejs ir Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestāde, kas funkcionāli atrodas arī Kultūras ministrijas pārraudzībā jautājumos, kas saistīti ar Nacionālā krājuma pārvaldību – Jelgavas muzeja krājums atrodas valsts aizsardzībā un ietilpst Latvijas Nacionālajā muzeju krājumā.

Jelgavas muzeja darbība balstās uz “trim vaļiem” – krājuma veidošana, t.i. pilsētas un novada kultūrvēsturisko artefaktu uzkrāšana, glabāšana, kas ietver arī rūpes par tā saglabāšanu, proti, restaurāciju, uzkrāto artefaktu izpēte saistībā ar vēstures notikumiem un uz izpētes bāzes jaunu artefaktu meklēšana, kā arī visas savāktās informācijas apkopošana un nodošana atpakaļ sabiedrībai pastāvīgo ekspozīciju, izstāžu, lekciju un citu muzeja komunikācijas darba formu veidā.

1996. gadā ir pieņemts Muzeju likums, kas definē ikviena muzeja uzdevumus un pienākumus. Viena no muzeja darbības vērtējuma formām ir muzeja akreditācija – tā funkciju audits, lai novērtētu muzeja spēju pildīt tam uzliktos pienākumus. Jelgavas muzejs jau 4. reizi saņēmis pozitīvu akreditācijas komisijas vērtējumu. Pēdējais novērtējums ir spēkā līdz 2024. gadam.

Gita Grase
JVMM direktore