P. BRĪVS
O. 11:00 - 18:00
T. 11:00 - 18:00
C. 11:00 - 18:00
P. 11:00 - 18:00
S. 11:00 - 18:00
Sv. 11:00 - 18:00

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs

Lielā diena, Lieldiena, Lieldienas – tā mēs saucam pavasara atnākšanas svētkus, kas svinēti sensenos aizlaikos un ko svinam arī mūsdienās.

Sākušies kā pavasara ekvinokcijas jeb dienas un nakts vienādības zīme, tie ir gājuši līdzi tautas dzīvei un darbiem, augot rituālu un ticējumu krāšņumā zemkopja sētā. Vēlāk, saplūstot ar citu tautu un ticību pienesumu, tie pauduši ne tikai dabas atmodu, bet arī dievišķās augšāmcelšanās vēsti. Mūsdienās mēs katrs, sekojot ģimenes tradīcijām vai paša pārliecībai, svinam Lielo dienu kā pavasara vienādības dienu pēc sentēvu ieražām (20. – 22.martā) vai arī kā kristīgās Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētkus (šogad 1. – 2. aprīlī).

Lai gan šo divu svētku būtība ir atšķirīga, svinēšanas tradīcijas ir caurvijušās, kļuvušas sinkrētiskas, kristīgajām idejām uzslāņojoties pagāniskajām formām. Kaut gan informācijas par to, kā svinēt Lielo dienu vai kādas ir kristīgās Lieldienu tradīcijas, ir gana daudz, tomēr ir daži jautājumi, kas mēdz būt neskaidri.

Cilvēce jau sen ir izgudrojusi “laika mašīnu”, kas spētu aizraut ar iztēli apveltītu indivīdu uz gadsimtiem senu pagātni.  Šīs ierīces nodēvēja par muzejiem un kopš seniem laikiem tie kalpoja par plašākai publikai pieejamiem vārtiņiem uz pagātni. Lai panāktu ceļošanu laikā, fizikas likumu laušana nebija nepieciešama, muzeju starpniecību ar pagājušiem gadsimtiem nodrošināja krājuma priekšmeti. Tieši krājuma priekšmeti, nevis monotonā gida balss, panāca to, ka muzeja telpās apstājas laiks. Tieši krājuma priekšmeti kā sava laika liecinieki padara  muzeju par muzeju  un atšķir to no teātra, cirka vai zoodārza.

Sensenos laikos, kad Latvijā bija t.s. mazais ledus laikmets (14.-19.gs.) un ziema iestājās novembra vidū un dažreiz pat oktobrī (1856.-1858.g.), Jelgavā vai toreiz vēl Mītavā sasniga daudz sniega un pilsētniekiem vajadzēja atrast kādas interesantas izklaides īsajām ziemas dienām un garajiem, tumšajiem vakariem.

Akmensmasu jeb mālu ar saberzta špata un kvarca piejaukumu pazina jau pirms tūkstošiem gadu Ķīnā un Japānā. Eiropā tā atklāšana un izmantošana keramikā sākas tikai ar 13./14.gs. Vācijas teritorijā akmensmasas veidošanai nepieciešamie māli tika iegūti Reinas apkārtnē – tieši Zīgburgā 1270./1290. gados parādījās pirmie akmensmasas izstrādājumi. Akmensmasas apdedzināšana augstā temperatūrā – 1100˚-1250 ̊C (parastā trauku apdedzināšanas temperatūra tolaik – 950 ̊C) izveidoja traukam dabiski glazētu virsmu pelēcīgā tonī. Tas traukus padarīja daudz izturīgākus un ūdensnecaurlaidīgus.

Latvija izsenis bagāta ar avotiem, daži laika gaitā kļuvuši par dziedinātavām un kūrortiem, tie veidojušies pie sēravotiem ar stipru garšu un puvušu olu smaku. Tā rodas sērūdeņraža dēļ, ko satur ar kalcija sulfātu bagātinātais ūdens.

Pasaulē sēravoti veidojas vulkāniskajos iežos, bet Latvijā sēravoti ir neparasti, jo veidojas zonās, kur kūdra saskaras ar ģipsi saturošiem iežiem. Ņemot vērā šo īpatnību, sēravotiem piemīt izcilas dziedināšanas spējas, kā arī tajās vietās raktajai kūdrai un dūņām. Sēravotu ūdens dziedina tikpat kā visu – gan iekšķīgi, gan ārīgi.

Patiesībā tas ir stāsts ne tik daudz par divām māla pudelēm –krūkām, kas pēc muzeju klasifikatora pieder pie taras, bet gan par to saturu, kas kādreiz tajās bijis – minerālūdeni zelteri. Tas ir stāsts, kā dabīgo zelteri aizstāja ar mākslīgo un kā tas pamazām tika degradēts. Jau Antīkajos laikos cilvēki bija pievērsuši uzmanību ūdens dziednieciskajām īpašībām, sevišķi minerālūdens avotiem. Kaut arī nespēja izskaidrot minerālūdens dziedniecisko spēju iemeslus, tomēr to iedarbības efektu varēja just ikviens, piedēvējot tiem dievišķu izcelsmi. Tādēļ minerālavotus uzskatīja par svētiem un tos apmeklēja kā svētvietas, lai dziedinātos.

Kopš podniecības aizsākumiem māla trauki ir izmantoti dažādu pārtikas produktu uzglabāšanai un ēdiena gatavošanai. Līdz ar prasmi traukus apdedzināt, paplašinājās to pielietojuma sfēra – trauki kļuva gan karstumizturīgāki un tos lietoja ēdiena gatavošanai uz uguns (Latvijā tāds trauks bija vāraunieks), gan ūdensnecaurlaidīgāki. Taču pilnībā nodrošināties pret ūdens vai kāda cita šķidruma iesūkšanos māla trauka porās nebija vienkārši. Senākie paņēmieni bija – apdedzināto trauku (īpaši svēpētās jeb  melnās keramikas) ievaskošana ar bišu vaska un eļļas maisījumu, kā arī trauku vārīšana pienā vai rudzu vai kviešu miltu maisījumā ar vēlreizēju apdedzināšanu.

Savulaik jelgavniekiem un ne tikai, pateicoties solīdajiem veikalnieciskajiem principiem un produkcijas augstajai kvalitātei, bija plaši pazīstams Heistera vārds, kas asociējās ar liķieri, limonādi un alu.

Ir kāds interesants fakts Latvijas un Lietuvas kultūras vēsturē, par kuru līdz šim gandrīz nebija informācijas, proti, ka lietuviešu mākslas zinātniece, zinātņu doktore Halina Kairūkštīte-Jaciniene (1896 – 1984), kurai pērn apritēja 120 gadu, ir atstājusi dziļas pēdas arī Latvijas kultūras vēsturē. 1932. gadā Halina kopā ar lietuviešu mākslinieku grupu ieradās Rīgā uz Latvijas Mākslas akadēmijas 10 gadu jubilejas svinībām, kurās iepazinās ar gleznotāju Ģedertu Eliasu un abu starpā uzplauka mīlestība.

Glezna nokļuva muzeja JVMM Krājumā kā Viestura Amata dāvinājums 2013.gada nogalē. Šī glezna ietilpa mākslinieka Valerijana Dadžāna kolekcijā un pēc mākslinieka nāves audžudēls V.Amats to izlēma uzdāvināt muzejam.
1 lapa no 4