Jelgavas pieminekļi laikmetu griežos

EXEGI MONUMENTUM*

Ievadvārdam

Cilvēce kopš senatnes centusies fiksēt piemiņu materiālā veidolā un zīmēs, turklāt tā, lai zīme uzrunātu ikvienu, pat svešinieku, kuram nav nekādas nojausmas par pieminamo un kurš var pat neprast mūsu valodu. Tā radās piemineklis, kas saglabā piemiņu, izraisa emocijas un mudina uz pārdomām.

Par Jelgavas pieminekļiem daudz rakstīts. Diemžēl informācija nav apkopota un piedāvāta lasītājam draudzīgā formā. Tūrisma ceļvežos un dažādos informatīvos materiālos norādītās ziņas ir nepilnīgas un dažkārt pat aplamas. Šī virtuālā izstāde ir pirmais mēģinājums dot padziļinātu ieskatu Jelgavas pieminekļu vēsturē.

Kā atzīst mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, sabiedrība savas garīgās evolūcijas gaitā ir būtiski paplašinājusi gan piemiņas jēdzienu, gan “pieminekļu” kategoriju – no kapsētās uzstādītām apbedījumu zīmēm līdz citāda satura darinājumiem: faktu, notikumu, ievērojamu cilvēku dzīves un darba panākumu, universālu vai abstraktu sociālo vērtību iemūžinošiem objektiem. Paplašinājusies arī to forma: no mazākas piemiņas zīmes līdz skulptūrai, to grupai vai memoriālam ansamblim. Arī Jelgava ir piedzīvojusi šo “evolūciju”: no kapakmeņiem un mazo formu zīmēm un plāksnēm līdz vareniem memoriāliem ansambļiem.

Ironiskā kārtā pieminekļiem Latvijas teritorijā nepaveicās ar to pamatfunkcijas pildīšanu – piemiņas iemūžināšanu (no vārda “mūžs”). Kolosāls, līdz galam pat nenoskaidrojams skaits dažāda veida piemiņas zīmju nav saglabājies līdz mūsdienām. Gadsimtu gaitā, dažādiem politiskajiem apstākļiem mainoties, arī Jelgava ir zaudējusi vairākus ievērojamus pieminekļus, tostarp tos, kam piemita nepārprotama mākslinieciskā vērtība. Daži no tiem gāja bojā kara darbības rezultātā, citi tikuši mērķtiecīgi iznīcināti, jo katrs nākamais režīms ir centies “cenzēt” iepriekš radītus simbolus. Līdzīgs process notiek arī mūsdienu Latvijā, un šī sensitīvā jautājuma kontekstā ir vērts ieskatīties arī Jelgavas piemērā pagātnē. Cerams, vēl nāks laiks, kad sabiedrība, norimstot politiskām debatēm un emocijām, spēs objektīvi novērtēt dažādu piemiņas zīmju māksliniecisko un vēsturisko nozīmi, un atrast katrai atbilstošu vietu publiskajā telpā.

Autors pēc grūtām pārdomām nolēma atstāt bez uzmanības vairākus jelgavniekiem labi pazīstamus objektus, un subjektīvi izraudzījās tikai radītus konkrētu notikumu, cilvēku un viņu darbu piemiņai. Vienas izstādes ietvaros nav iespējams izsmeļoši apkopot visas Jelgavas tēlniecības formas, tai skaitā vides objektus un dekoratīvo tēlniecību: šāda tēma prasītu fundamentālu daudzu gadu ilgu pētījumu.

Jelgavas pieminekļu vēsturi pētot, atklājās mazāk zināma informācija par to autoriem: ne tikai tēlniekiem, bet arī arhitektiem, meistariem-akmeņkaļiem un lējējiem – komandu, bez kuras neviena darba radīšana un uzstādīšana publiskajā telpā nav iespējama.

Ne vienmēr mākslas darbs kļūst par pieminekli uzreiz pēc tā radīšanas. Dažādu faktoru un peripetiju dēļ šis process var ilgt pat vairākus gadus. Tāpēc nodaļu virsrakstos katram darbam tiek norādīts nevis izgatavošanas, bet uzstādīšanas gads (ja tas zināms), par ko sīkāk stāstīts tekstā.

Izstādē izmantots ilustratīvais materiāls no Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja un Ā. Alunāna memoriālā muzeja krājuma, muzeja foto arhīva, ko veidojis mākslinieks Mārcis Stumbris (1942–2014), kā arī bijušā muzeja Pieminekļu aizsardzības sektora fotomateriāli, kurus 20. gs. 60.–80. gados ir savācis tā vadītājs, Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības biedrs Rūdolfs Saulājs (1923–2013). Tāpat izmantoti arhīvu un periodikas materiāli un foto no privātkolekcijām. Mūsdienu foto uzņēmuši izdevuma “Jelgavas Vēstnesis” fotokorespondents Ivars Veiliņš un izstādes autors, JVMM vēsturnieks, pētnieks Edgars Umbraško.

*  Es uzcēlu pieminekli (latīņu val.). Horācija oda (Carmina, III, 30).

VĀRDNĪCU TERMINI

Turpinājumi sekos lasītavas sadaļā un zemāk:

Pirmās piemiņas zīmes. Pieminekļi baznīcās

Pirmie Jelgavas pieminekļi

Autors Edgars Umbraško vēsturnieks, pētnieks