Jelgavas muzejs
Kapu pieminekļi
Jelgavas memoriālā tēlniecība ir atsevišķs un ļoti interesants temats. Šajā nodaļā aplūkosim vien dažus piemērus, kuri kļuvuši par atsevišķiem patstāvīgiem pieminekļiem neatkarīgi no līdzās esošo kapsētu konteksta.
Kenotafs Frīdriham Zēbergam
F. Zēbergs. 19. gs. beigu foto no izdevuma: Baron Eduard von Toll’s Last Expedition: The Russian Polar Expedition, 1900–1903. / Arctic, № 34, 1980
1900. gadā vācbaltiešu ceļotājs un zinātnieks Eduards fon Tolls (1858–1902) organizēja polāro ekspedīciju gar Ziemeļu jūras ceļu, cerēdams atrast mītisko Saņņikova zemi Ziemeļu Ledus okeānā. To uzzinājis, pie Tolla griezās astronoms, matemātikas zinātņu kandidāts Frīdrihs Zēbergs (1871–1902) – Dobeles luterāņu mācītāja dēls, skolojies Jelgavas ģimnāzijā un Tērbatas universitātē. Jaunais cilvēks lūdza paņemt viņu līdzi ekspedīcijā kaut vai par kurinātāju, un Tolls ieskaitīja Zēbergu par astronomu un magnetologu.
1900. g. 8. (21.) jūnijā šoneris “Zarja” devās ceļā no Sanktpēterburgas un jau augustā bija Karas jūrā. Pirmajā ziemošanā no 1900. g. septembra līdz 1901. g. augustam Tolls kopā ar Zēbergu veikuši ilgstošu izbraucienu uz Taimiras upes grīvu un sagatavojuši plašu ģeoloģisko kolekciju. Precizējot arktisko piekrasti, vienu no līčiem Taimirā nosauca Zēberga vārdā. 1901. g. septembrī ekspedīcija šķērsoja Laptevu jūru un pārziemoja pie Novosibirskas salām, pavisam tuvu hipotētiskās Saņņikova zemes atrašanās vietai. Taču doties tālāk uz austrumiem ledus dēļ nebija iespējams.
Krievu polārā ekspedīcija neatrada Saņņikova zemi, toties precizēja vairākas kartes un locijas. Tā bija pirmā polārā ekspedīcija, kurā veikti sistemātiskie ģeogrāfiskie, astronomiskie un ģeoloģiskie novērojumi. Par tās nozīmi liecina fakts, ka tās rezultātu publikācija izmaksāja daudzkārt vairāk nekā pašas ekspedīcijas sagatavošana.
Tomēr Tolls negribēja atgriezties bez atklājuma un devās uz neizpētīto Beneta salu ar kamanām un smailēm. 1902. g. 23. maijā (5. jūnijā) viņam piebiedrojās Zēbergs un divi vietējie pavadoņi. Pārējā komanda devās uz Ļenas upes grīvu un atgriezās pa zemes ceļiem. Kopš tā laika Tolla grupu neviens vairs neredzēja.
1903. gadā tika organizēta glābšanas ekspedīcija uz Beneta salu. Atrada ģeoloģisko kolekciju, Zēberga zīmēto salas plānu un Tolla zīmītes, pēc kuram kļuva zināms, ka 1902. g. 26. oktobrī (8. novembrī) polārajā naktī grupa ar smailēm devās dienvidu virzienā. Līdz Novosibirskas salām viņi netika. Visticamāk Tolls, Zēbergs un viņu pavadoņi noslīkuši Austrumsibīrijas jūrā. 1904. g. decembrī Pēterburgas Zinātņu akadēmija zinātniekus oficiāli pasludināja par bojā gājušiem.
Jelgavā Frīdriha Zēberga vecāki sekoja ekspedīcijas gaitai. Diemžēl dēlu viņi vairs nekad neieraudzīja. Jelgavas Sv. Trīsvienības draudzes jauno kapu malā Bauskas ielā (mūsd. Miera kapi) tika izveidots kenotafs ar uzrakstu vācu valodā:
Ikviens, kas no patiesības ir, klausa manu balsi. Jāņa 18, 37.
Frīdriha Zēberga piemiņai, dz. Sanktpēterburgā 1871. g. 27. septembrī, miris Ledus okeānā 1902. g. oktobrī. Barona Eduarda Tolla krievu polārās ekspedīcijas astronoms.
Autora foto. 2021. g.
Kapa piemineklis Ādolfam Alunānam
Tēln. B. Dzenis, 1913
Piemineklis Ā. Alunānam Jāņa kapos. 20. gs. 20. gadu foto. JVMM digitālais krājums un ĀAMM 2956
“Latviešu teātra tēvs” Ādolfs Alunāns (1848–1912) mūža nogali pavadīja Jelgavā un tika apbedīts Sv. Jāņa draudzes kapsētā (mūsd. Alunāna parks un Pasta ielas daļa). Latviešu tēlniecības vecmeistars Burkards Dzenis (1879–1966) izveidoja pieminekli, kuru atklāja 1913. g. 11. oktobrī – 3,8 m augstu šūnakmens obelisku ar Alunāna bronzas bareljefu un plāksni ar uzrakstu:
Sawam Teatra Tehwam
ADOLFAM ALLVNANAM
29.IX.1848 – 22.VI.1912
LATWEESCHI
1950. g. maijā saskaņā ar pilsētas izpildkomitejas rīkojumu Jāņa kapi tika likvidēti. Šo ideju Jelgavas pilsētas valde bija izvirzījusi jau 30. gados, taču tolaik to neīstenoja, jo jautājums netika saskaņots ar baznīcu draudzēm – kapu apsaimniekotājiem. Pēckara situācijā jautājums atrisinājās pats no sevis: nav draudzes – nav problēmas. Kapu vietā sāka veidot Alunāna parku.
Alunāna piemineklis vienīgais tika saglabāts: 1948. g. 11. oktobrī, dramaturga 100. dzimšanas dienā, LPSR Ministru Padome pieņēma lēmumu Nr. 15 “Par latviešu teātra pamatu licēja A. Alunāna piemiņas saglabāšanu mūžos”, kura pirmais punkts bija viņa kapa pieminekļa atjaunošana. Tiesa gan, vienlaikus tika iznīcināti radinieku apbedījumi: meitas Elzas (1881–1901), dēla Oļģerta (1896–1906), tēva Pētera (1821–1903) un tēvabrāļa, ievērojama grāmatizdevēja Heinriha Alunāna (1835–1904) kapi.
Piemineklis cieta kara un pēckara vandālisma rezultātā: bija zudis bareljefs un veltījuma plāksne. Vēl 1952. gadā pieminekļa stāvoklis tika vērtēts kā neapmierinošs.
Ā. Alunāna piemineklis pirmajos pēckara gados (JVMM 26619), 1956. gadā (JVMM arhīvs) un 1971. gadā (V.E. Kļešņika foto, JVMM arhīvs)
1956. g. jūlijā, kad Alunāna parks beidzot tika labiekārtots un nodots ekspluatācijā, piemineklis atguva oriģinālo bronzas bareljefu. Tiesa gan, zuda dzelzs žogs, tā vietā ap pieminekli izveidots apstādīts laukums. Plāksnes vietā tika ielikta koka kopija ar nedaudz citu uzrakstu:
Pirmajam Teatra Tehwam
ADOLFAM ALLVNANAM
29.IX.1848 – 22.VI.1912
LATWEESCHI
1957. g. aprīlī to nomainīja ar granīta plāksni, kuras teksts gotiskā rakstā atkal nedaudz atšķīrās:
Latweeschu teatra tehwam
Adolfam Alunanam
1848. – 1912. g.
Latweeschi
1980. gadā blakus piemineklim tika izbūvēts īpašs terasveida laukums Teātra dienas pasākumiem un piemiņas brīžiem pie dramaturga kapa. Pakājē tika uzliktas betona plāksnes.
1980. g. maijā Alunāna bareljefs atkal tika nozagts. Krāsainā metāla zagli atrast neizdevās. Kopiju pēc oriģinālā bareljefa formas no Latvijas Mākslas muzeja bez atlīdzības izgatavoja tēlnieks Jānis Strupulis (1949). To plānoja atklāt dramaturga kārtējā nāves atceres dienā 2002. g. 22. jūnijā, taču dažas dienas pirms atklāšanas jaunais medaljons atkal tika nozagts. Šoreiz zagli gan izdevās noķert un rudenī bareljefu novietot atpakaļ. Vienlaikus tika uzlikta kapara plāksne ar oriģinālo uzrakstu.
Autora foto. 2020. g.
Krāsaino metālu zagļi nerimās: 2011. g. septembrī bareljefs kārtējo reizi tika nozagts. Arī šoreiz zagli izdevās noķert, taču viņš paspēja sagriezt portretu četrās daļās, kas liedza to atjaunot sākotnējā izskatā. Pēc restaurācijas 2019. gadā tas nodots Ā. Alunāna memoriālajam muzejam. Jaunais bareljefs izgatavots 2012. g. no akmens masas un nokrāsots bronzas krāsā. To veidoja tēlnieks Edgars Grīnfelds (1950). Kopijas izgatavošana izmaksāja 600 latu, tās nostiprināšana vēl 150 – šo summu nācās atmaksāt zaglim.
Kenotafs Jurim Māteram
Tēln. A. Terpilovskis, 1995
Žurnālists, rakstnieks un sabiedriskais darbinieks Juris Māters (1845–1885) 1872.–1881. g. strādāja Jelgavā par Kurzemes gubernatora Paula fon Lilienfelda personīgo tulku, korektoru un bibliotekāru, kā arī par guberņas tipogrāfijas pārzini. Paralēli Māters publicēja savus rakstus “Latviešu Avīzēs”, bet 1875. gadā dibināja laikrakstu “Baltijas Zemkopis”. Tajā pašā gadā viņš kļuva par Kurzemes biškopju biedrības priekšsēdētāju, kuru padarīja par izteikti latvisku; uz tās pamata 1880. gadā tika dibināta Jelgavas latviešu biedrība. Tiesa gan, pats Māters, lai gan izstrādāja biedrības statūtus, netika ievēlēts par priekšsēdētāju, un vēlāk asā temperamenta dēļ pat tika no tās izslēgts. Pēdējos gadus viņš mēģināja izdot pirmo latviešu juridisko laikrakstu “Tiesu Vēstnesis”, bet finansiālu problēmu dēļ 1884. gadā to pārtrauca.
Vairākas idejas enerģiskajam Māteru Jurim realizēt tā arī neizdevās, 1885. g. 23. janvārī (3. februārī) viņš pēkšņi mira no triekas. Viņu apglabāja Jāņa kapos Jelgavā.
Māteru Juris. A. Prandes zīmējums. 1924. g. No: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 2 (1935)
J. Mātera kapa piemineklis Jāņa kapos. 20. gs. sākuma foto. Privātkolekcija
Nogāzts J. Mātera kapa piemineklis. 20. gs. 40. gadu beigas. JVMM 30958/170
Atmodas darbinieka kapu savulaik rotāja 19. gs. raksturīgs pelēkā granīta obelisks, ko atklāja 1896. g. 6. (18.) oktobrī par Jelgavas lauksaimnieku biedrības un citu organizāciju ziedojumiem. Uzraksts vēstīja:
Par peemiņu
JURIM MATERAM
“Balt. Semkopja” izdewejam un redaktoram
1845. – 1885.
Pēckara Jāņa kapu likvidācijas laikā Mātera piemineklis līdz ar daudziem citiem tika iznīcināts. 20. gs. 80. gadu beigās izskanēja ideja izveidot Alunāna parkā memoriālu šeit guldītiem kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem, taču tā palika nerealizēta.
1955. g. jūnijā, atzīmējot IV Dziesmu svētku 100. gadadienu, kā arī Māteru Jura 150. dzimšanas un 110. nāves dienu, pēc Jelgavas Latviešu biedrības iniciatīvas parkā tika atklāts viņam veltīts piemiņas akmens. Tas uzstādīts Mātera aptuvenā apbedījuma vietā, bet ne precīzi, jo parka plānojums tika mainīts. Kenotafu veidojis tēlnieks Alberts Terpilovskis (1922–2002), akmenī iecirsts uzraksts:
Tautas Atmodas darbiniekam
JURIM MĀTERAM
1845 – 1885
Jelgavas dome
Jelgavas Latviešu biedrība
1995
Autora foto. 2020. g.