Sv.Trīsvienības baznīcas lasāmpults

Sv.Trīsvienības baznīcas lasāmpults

Autors un lasāmpults intarsijas

Sv.Trīsvienības baznīcas lasāmpults ir grezns manierisma perioda mākslas darbs, kas pievērš skatītāja uzmanību gan ar košo krāsojumu un zeltījumiem, gan ar bagātīgajiem kokgriezumiem, inkrustācijām un neparastiem skulpturālajiem elementiem. Nozīmīgi, ka šis darbs ir viens no retajiem mākslas darbiem no Latvijas senākā perioda mākslas, kas ietver ziņas par mākslinieka dzīvi un personību.

Lasāmpults vēsturi ir pētījusi mākslas zinātniece Elita Grosmane un mākslas zinātnieks Stens Kārlings. Tālākā tekstā izmantoti mākslas zinātnieces Elitas Grosmanes raksta citāti par lasāmpulti un tās autoru Tobiasu Heincu[1]. Latvijā pieminekļu aizsardzības speciālistu aprindās ilgi valdīja uzskats, ka senais kokgriezums līdz ar Jelgavu gājis bojā 1944. gada 28. jūlijā. Sagrauta bija gan Trīsvienības baznīca (saglabājies tikai restaurētais tornis), gan muzeja ēka. ..Tikai pēc četrdesmit gadiem atklājās tās (lasāmpults) atrašanās vieta Poznaņas nacionālajā muzejā Polijā.

Lasāmpults autora Tobiasa Heinca 1617. gadā dāvinātā lasāmpults, līdz 1886. gada Jelgavas Kultūrvēsturiskajai izstādei atradās Sv.Trīsvienības baznīcas altāra korī. Pēc izstādes to novietoja Kurzemes provinces muzejā, kas tolaik mājoja Stefenhāgena grāmatspiestuves nama otrajā stāvā (Kannulējēju un Zaļās ielas stūrī). 1898. gadā Staļļu laukumā pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta uzcēla jauno muzeja ēku, kur lasāmpulti novietoja baznīcu mākslas zālē. Nav precīzi zināms tās izvešanas laiks uz Pozeni (tagad Poznaņa), kur tā nonāca Vācbaltiešu kultūras mantojuma krātuvē. 1945. gadā lasāmpulti iekļāva Lielpolijas muzeja kolekcijā un līdz 2011. gadam tā bija eksponēta Poznaņas nacionālā muzeja Lietišķās mākslas nodaļā.

Uzmanību Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas lasāmpults vispirms piesaista ar savu ciešo saikni ar pilsētas vēsturi. Privātpersonu dāvinājumi vietējiem dievnamiem 17. gs. bija ļoti izplatīti, visbiežāk šim nolūkam kalpoja lietišķās mākslas izstrādājumi – kausi, svečturi, kroņlukturi. Turīgie pilsoņi un vietējā muižniecība, nemaz nerunājot par hercoga namu, varēja atļauties arī dārgākas veltes, liekot iegravēt vai iegleznot alianses ģerboņus par godu laulībām, kristībām vai citiem svarīgiem notikumiem personiskajā dzīvē. Līdzīgu pamudinājumu vadīts bija arī Jelgavas galdnieks Heincs, kas Sv.Trīsvienības baznīcas lasāmpultī dievlūdzēju acu priekšā redzamā vietā uz gaišā fona intarsējis savu novēlējumu : TOBIAS HEINTZ F(ürstlicher) G(naden) HOF DISCH/LER HAT DAS POLBET ZVR ER/RE GOTTES VERERET (“Tobiass Heincs, no hercoga žēlastības galma galdnieks, Dievam par godu veltījis šo pulti”). (sk.att.nr.1.)

¹ Elita Grosmane. Kurzemes hercoga galma galdnieka Tobiasa Heinca lasāmpults: Mākslinieka pašapziņas veidošanās atspoguļojums Latvijas mākslā // Personība mākslas procesos. Sast. K. Ābele. Rīga: „Neputns”, 2012. 45.–54. lpp.

1. att. Lasāmpults priekšpuses teksta fragments.

Vēl ambiciozāks vēstījums apslēpts pults iekšpusē, kur zem mākslinieka pašportreta rakstīts : ,,DA ICH 1617 ZALT/WAR ICH 27 IAR ALT (Kad es atzīmēju 1617. (gadu), biju 27 gadus vecs”)[1] (sk. 1. att.).

 2. att. Lasāmpults autora Tobiasa Heinca pašportrets. 3. att. Pildiņš ar Vecās derības Tobija apokrifa leģendas izklāstu vācu valodā.

Par pašportretu:,, Mūsos noraugās jauns, pašapzinīgs cilvēks trīsceturtdaļu pagriezienā, kupliem, viļņainiem matiem un vaigu bārdu. Sejas vaibsti pareizi, skatiens tiešs un atklāts, tiek rādīti baltie, veselīgie zobi, tomēr smaida izteiksmi tie sejai nepiešķir. Galva izzīmējas uz neitrāla fona, un sejas ovālu ietver amatnieka spoži baltā krekla platā apkakle, kas kontrastē ar melno nošūto un pogoto vamzi. Pat pie intarsijas tehnisko iespēju nosacītības, sasniegta zināma tēla individualizācijas pakāpe.”

E. Grosmane uzskata, ka aizmugurē intarsētais Vecās derības Tobija apokrifa citāts (sk. 3. att.) ir izvēlēts ar nodomu, jo Tobijs, domājams, bijis Heinca sargeņģelis. ,, INS ENGELS GLEI (T)/ TOBIAS REIST/DEN GROSEN FISCH/ AM PHRAT ZEREIST/DEN FROMEN GOT/ SEIN SCHVTZ BEW/ KOMPT HEIM SEIN /ELTERN HOCH ER/FREVT DAS GSICHT/DEM VATER WIDER/ GEIT SEI FROMB/ GOT WENDT DIR/ALLES LEIT ,,³

[³]Tas pats izdevums .

Ka tā nav sakritība, liecina arī lasāmpults priekšpusē intarsētās trīs ainas no Tobija dzīves. Trešā, kas atradās pašā pults apakšējā daļā, ir zudusi. Augšējā ainā ,,Īzāka upurēšana,, 4. att.,) , zemākajā ,,Tēva izdziedināšana,, (5.att.),, un tai pakārtota ,,lielās zivs ķeršana,, Eifratas upē. Visas četras kompozīcijas samērā precīzi atkārto Vitenbergā izdoto Bībeļu ilustrācijas. Inkrustācija ar ,, Tobija un Zāras saderināšanās aina” pagaidām ir zudusi.

4.att. Īzāka upurēšana                                                                                                                          5.att. Tēva izdziedināšana

6. att. Lasāmpults 20. gs. 30. gados. Attēls (174418) no Herdera institūta Marburgā. 7. att. Lasāmpults 2021. gadā.

8. att. Tobija un Zāras saderināšanās aina, zudusi. Attēls no grāmatas ,,Senā Jelgava”.

Labākais iedvesmas avots radošiem meklējumiem bija ilustrētā Bībele. No tās varēja aizgūt ne vien piemērotas tēmas, bet arī noskatīties pareizo attēlojuma veidu, noderīgs Tobiasam Heincam šajā ziņā bijis kāds no Vitenbergas Bībeles izdevumiem.

E. Grosmane novērtē, ka lai gan ne visas ornamentālās intarsijas izpildītas vienlīdz precīzi un rūpīgi, abstraktie tumši gaišo līniju un laukumu pretstatījumi Heincam padevušies labāk nekā krāsainie no augu valsts aizgūtie iestarpinājumi ar rozi vai rudzupuķi. Intarsijās izmantots bērza koks, priedes koks, melnkoks, tonēta tepes masa, ēnojums iegūts, apdedzinot materiāla malas. (no U. Baļļas izpētes).

9.	10.
11.	12.

9. att. un 12. att. Fragmenti no Tēva dziedināšanas ainas. 10. att. Fragments no pilastra. 11. att. Fragments no Īzāka upurēšanas ainas.

Intarsijas tehnika

,,16. gs. mākslā tik modernā intarsijas tehnika Latvijā pārstāvēta maz vai visdrīzāk maz saglabājusies.” ,,Intarsija – koka virsmas mākslinieciskais apstrādāšanas veids, iestarpinot tajā citas koksnes (dzintara, akmens, marmora, pusdārgakmeņa) gabaliņus, veidojot noteiktu ornamentu vai kompozīciju. Rezultātā rodas mozaīkas tipa glezna. Izteiksmīgumam labi kalpo arī atšķirīgs pulēšanas vai, gluži otrādi, materiāla dabiskās faktūras izcelšanas paņēmiens. Intarsijas elementi pirms koptēla veidošanas tiek individuāli apstrādāti un vēlāk sastiprināti uz virsmas,,[1] Intarsijas pirmie paraugi datēti ar 350. gadu pirms mūsu ēras un atrasti Mazāzijā un bija izpildīti marmorā. Tāpat ir liecības par intarsiju senajā Grieķijā, kur izmantots koks. 1562. gadā tika izgudrots speciāls galdiņš finiera sagriešanai un tas raisīja tehnikas uzplaukumu.

[1] Resurs: https://www.artermini.lv/raksts.Skatīts (2020. gada 20. novembrī)

13.att. Intarsijas darba galdu veidi. [5]

 

[5] Resurs: https://www.artwood- .Skatīts (2020. gada 12. septembrī)

No šī brīža sāka apdarināt no vietējā koka darinātās mēbeles, izmantojot svešzemju un retas koku šķirnes – sarkankoks, melnkoks, rozā koks. Pēc Romas impērijas bojāejas, prasmes tika saglabātas atsevišķās Itālijas vietās un būtiski pilnveidojoties atkal atdzima 14. gs. No 15. gs. koknes paraugus arī sāka krāsot un ietonēt. 16. gs. inkrustācijas tehnika attīstījās vēl plašāk, tai skaitā arī Vācijā, Francijā un Holandē un 17. gs. tā jau bija ierasta tehnika visā Eiropā. Spilgtāko uzplaukumu tehnika sasniedza 18. gs.

Par lasāmpults autoru

Lielu ieguldījumu Tobiasa Heinca darbības izzināšanai sniedzis mākslas vēsturnieks Stens Kārlings un Elita Grosmane, kas saka, ka Tobiass Heinc no margināla Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas lasāmpults autors kļuva par ražīgāko 17. gs. pirmās puses kokgriezēju Austrumbaltijā.

Mākslas galdnieks un intarsijas meistars dzimis 1589 (1590) gadā Štādē vai Jelgavā. Pirmās ziņas par Tobiasu Jelgavā atrodamas Bāriņu tiesas protokolos 1614. gada 28. novembrī, kad izskatīta nelaiķa galma griezēja Hansa Veidemana mantojuma lieta. Atbilstoši tā laika praksei 24 vai 25 gadus vecais zellis, apprecot sava meistara atraitni Magdalēnu Blomi un uzņemoties aizbildniecību par diviem mazgadīgiem bērniem, pārņēma meistara darbnīcu un viņam piederošos īpašumus Jelgavā. ..Veidemanam bija sava darbnīca Jelgavā, bet kāda rakstura pasūtījumi tajā izpildīti, nav zināms. Savukārt Tobiasa laulības ar turīgo atraitni, kuras tēvs Leferts Blome tajā laikā pildīja Jelgavas cunftes vecākā pienākumus, nozīmēja jaunā zeļļa profesionālā un sociālā stāvokļa uzlabojumus. Tālākā Tobiasa Heinca dzīve virzījās pa veiksmes ceļu. Par to liecina nu jau galma galdnieka titulu ieguvušā meistara 1617. gadā dāvinātā lasāmpults pilsētas Sv. Trīsvienības baznīcai (un 1619. g. kancele). Kā vienu no dāvinājuma pamatojumiem E. Grosmane min hercoga galdnieka titula iegūšanu. 1620. gadā kokgriezējs minēts Jelgavas Sv. Trīsvienības draudzes baznīcēnu solu sarakstā. Heinca darbību Jelgavā pārtrauc zviedru iebrukums 1621. gadā un viņš ar ģimeni pārceļas uz Rēveli (Tallina). 1623. gadā meistars tur ieguva pilsoņa tiesības, izveidoja tēlniecības darbnīcu un ar kokgriezuma iekārtām apgādāja pilsētas un tās apkārtnes baznīcas. Sākās aktīvākais meistara darbības periods. [..] Viņa darbi atrodami Rēveles domā, Sv. Nikolaja un Sv. Olafa baznīcās, Risti, Keilā, Jēlehtmē un Taivasalo baznīcā Somijā. Tomēr saikne ar Jelgavu Heincam nebija pazudusi, un Karlings pierādīja, ka Heincs izgatavojis Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas altāra retablu 1641. g. Tāpat Heincs izgatavojis Rīgas Doma kanceli (1641), Jaunpils baznīcas altāri un kanceli. Dzīves nogalē Heincs pildījis vairs tikai galdnieka amata vecākā pienākumus. Tēlnieks no dzīves šķīrās 1653. gada 9. februārī 63 gadu vecumā un apbedīts Rēveles Sv. Nikolaja baznīcā.[6]

[6]  Elita Grosmane. Johana Heinces un Tobiasa Heinca jautājums: izcelsme un darbība Latvijā 17. gadsimta pirmajā pusē // Senā Jelgava. Sast. E. Grosmane. Rīga: „Neputns”, 2010. 149.-178. lpp

 

Konstruktīvo elementu apraksts

Konstruktīvo elementu stāvokļa aprakstu veica mēbeļu restaurators-meistars Uģis Baļļa.

Lasāmpults korpusa pamatā ir vertikāla plakne, kas no aizmugures tiek balstīta ar figurāli grieztiem balstiem. Plakne apdarināta ar dažādiem arhitektoniskiem elementiem, panākot objekta miniatūru līdzību ar renesanses laika ēku.

Laika gaitā objektam zudusi apakšējā daļa ar platformu un diviem pakāpieniem (sk. 6. un 7. att.). Lai pults pildītu savu funkciju un būtu stabila, zudumu vietā izgatavota cita, mazāka platforma no saplākšņa, kas finierēta ar ozolkoka finieri. Cokola pamatne izgatavota no bērza koka (sk. 14. att.).

14. att. Izgatavotais cokols.

Pults iekšpusē, labajā un kreisajā pusē esošie profili izgatavoti vēlākā laikā (priedes koks), kādi ir bijuši oriģinālie profili, nav zināms (sk. 15., 16. att.).

15. att. un 16. att. Lasāmpults jaunie profili.

Skrūvju vietas: pults priekšējā fasādes daļā apakšējā pildiņa zonā redzamas divas skrūvju vietas. Divās citās vietās saglabājušās oriģinālās metāla skrūves, daļa urbumu aiztaisīti ar tonētu vaska masu ( sk. 17. un 18. att.).

Virsmās daudz sīku bojājumu, skrāpējumu, iesitumu, daļa no tiem aiztaisīti ar vasku. Darbs veikts samērā kvalitatīvi.

17. un 18. att. Skrūvju vietas.

Defekti: pults iekšpusē vidējais pildiņš (ar teksta daļu) deformējies, panācis uz ārpusi.

Pults augšējā platformā, kur tiek novietota grāmata, koka materiāla rukuma rezultātā radusies caurejoša plaisa visā pildiņa garumā šķiedru virzienā (sk. 19. att.).

19. att. Caurejošas plaisas.

Pults priekšējā fasādē vidējā pildiņa zonā labajā pusē zudis dekoratīvas profilētas līstes fragments, kreisajā pusē saglabājies oriģināls ( sk 20. att.).

20. att. Dekoratīvas profilētas līstes fragmenta zuduma vieta. 21. att. Metāla detaļas fragments pults augšējā daļā, kas iespējams bijis grāmatu lapu vai svečtura turētājs.

Tajā pašā fasādē kreisajā un labajā pusē esošo dekoratīvo kokgriezto balstu vainagojums- joniskie kapiteļi ir kustīgi un var atdalīties no pamata konstrukcijas ( sk. 22. att.).

22. att. Joniskie kapiteļi.

Kokgriezumu apraksts

Kokgriezumu mākslinieciskās kvalitātes

Latvijā manierisms tiek datēts ar 16. gs. vidu un, ņemot vērā datējumu pie Tobiasa Heinca pašportreta 1617. g., lasāmpults ir grezns šī mākslas stila piemērs.[1] Pults kokgriezumi atsevišķu detaļu veidā ir piestiprināti pie korpusa. Priekšpuses koktēlniecība ir greznāka kā aizmugures daļa. Dekoratīvie kokgriezumi – spārni, abpus lasāmpults malām un priekšpusē arhitektoniski būvētās vertikālās joslas ir vizuāli simetriskas, tomēr ne identiskas. Lasāmpults kokgriezumu ģeometrija ir veidota izmantojot arhitektūras elementus – pusloka arkas, kapiteļus, volūtas, konsoles, meandras un skulptūras – sfinksas, kas kā atlanti notur lasāmpults virsmu.

Manierismam raksturīga ne tikai jaunu formu un modeļu izgudrošana, bet mainās arī dekoratīvo motīvu lietošanas mērķi. Kopumā tiem nav praktiskas nozīmes un rezultātā manierisma mākslinieciskās idejas sniedz vienkārši bŗīnišķīgi rotātus priekšmetus. Rotājumos mākslinieki izgudroja jaunas, neticamas formas, kuras iedvesmoja izdomātās zemūdens pasaules nogrimušo grottu iespējamie iemītnieki. Tika attīstītas sireālas asociācijas ar dzīvniekiem, dārzeņiem, augļiem un arhitektūras elementiem, kas izkārtoti bagātīgās kompozīcijās. Bailēs no plakņu tukšuma, plaknes tiek piepildītas ar detaļām. Lai atspoguļoto šo slēpto, vilinošo pasauli mākslinieki apdarē izmantoja retus un dārgus materiālus- dārgakmeņus, eksotisku koksni un neparastu efektu sasniegšanai arī sadzīvē atrodamus līdzekļu- kā olu čaumalas, putraimus utt.[2]

Iedvesmu mākslinieki gan glezniecībā, gan tēlniecībā guva no paraugalbumiem, kurus, pateicoties iespiedtehnikai, varēja pavairot lielā skaitā un realizēt tālu no to rašanās vietas. Attēlos (23. un 24. att ) ir redzami šādu paraugzīmējumu varianti, kuros var saskatīt līdzības ar Heinca lasāmpulti.

[1] J.Krastiņš, I.Strautmanis, J.Dripe ,,Latvijas arhitektūra, no senatnes līdz mūsdienām”,, izdevniecība Baltika, 1998. gads.

[2] Resurss: http://www.lafrimeuse.com/en/the-fantastic-way-of-art-of-xvi-century-the-extravagant-mannerism-the-jewellery-of-germany/ skatīts 2020.gada 10.oktobrī.

23. att. Vredeman de Vries, Hans, dzimis 1527. Manierisma formu paraugzīmējumi.

24 .att. Vredeman de Vries, Hans, vēl viens variants[10].

[9] Resurs: http://collections.vam.ac.uk/item/O623398/caryatidum-print-vredeman-de-vries/

[10] Resurs: https://collections.vam.ac.uk/item/O652954/caryatidum-print-vredeman-de-vries/

 

Lasāmpults daļas

Lai atvieglotu detaļu aprakstu un izpēti, lasāmpults kokgriezuma laukumi tika sagrupēti un numurēti shēmā. (sk. 1. un 2. shēma) Turpmāk tekstā tiks izmantoti shēmā izmantotie apzīmējumi.

Priekšpuse A un B daļas

Abpusējs izgriezts vienkocis. Spārna augšpusē groteska maska-grifs/putns ar atvērtu knābi. A1 maskas izteiksme ir izteiktāka, acis vairāk izplestas, salīdzinot ar B1. Maskas izvietotas profilā.

25. att. A1 un B1 maska.

Zem maskām kokgriezums pāriet izteiktā pusaplī ar izlocītās auss skrimstalas liekumiem un spirāliskiem rolverkiem. Papildus malas tiek aplocītas ar akantu lapām. Spārna robotās plaknes vidus šaurākā daļa ir aptverta ar lentu un akcentēta ar stilizēta zieda galviņas pusi, kurai ir 5 ziedlapas. Gan augšējā, gan apakšējā plaknē izvietotas augļu kompozīcijas. Var izšķirt tam laikam eksotiskus augļus, piem., vīnogas, bumbierus un arī ābolus. Domājams, ka minētie augļi, tai skaitā selekcionēti āboli, nebija ierasts auglis ne aristokrātiem un kur nu vēl zemniekiem, līdz pat 19. gs. Pirmās ziņas par augļu dārziem kā vērtīgu objektu atrastas līgumā, kas 1339. gadā bija noslēgts starp Livonijas ordeni un Rīgas bīskapu, kurā ordenis apsolīja bīskapam atdot visus dārzus, laukus un ganības, kas viņam atņemti pēdējā karā.[11],, Jau 1738. gadā pie Rundāles pils sāka stādīt augļu dārzus – ābeles, bumbieres, plūmju un ķiršu kokus. No 1767. līdz 1787. gadam te auga arī persiki un aprikozes, kuru ieziemošanai katru gadu sagādātas sūnas un salmu segas.”,[12]

[11] Augļkopības vēsture. Resurss: https://www.celotajs.lv/lv/c/brand/heritagegardens/detailed/fruits, skatīts 2021. gada 13. janvārī.

[12] Resurss: https://rundale.net/parks/pils-ansambla-teritorija/, skatīts 2021. gada 13. janvārī.

 

Spārnu kokgriezums ir izteiksmīgs, tomēr elementu telpiskās dimensijas izkārtotas vienā augstumā, radot sekla ciļņa plakanu virsmu. Salīdzinot priekšpuses abu pušu spārnus, jāsecina, ka abu pretējo malu kokgriezumos atsevišķās vietās vērojamas pat ievērojamas kokgriezuma detaļu atšķirības.

 

26. att. Lasāmpults abu sānu spārni no priekšpuses.

Aizmugure AA un BB daļas

Aizmugures elementu izkārtojums ir savstarpēji līdzīgs, bet arī nav perfekti simetrisks.

27. att. AA1 un BB1 maska.

 

28. att. Lasāmpults abu sānu spārni no aizmugures.

Priekšpuses C un D daļa.

Īpaši sarežģīta un dažādu arhitektonisku elementu piepildīta ir C un D daļa.

29. att. Priekšpuses C un D josla.

30. att. Hermas/sfinksas.

1. grupa. Augšējā daļā hermas/sfinksa ar daudzkrāsainiem spārniem notur lasāmpults virsmu. Uz sfinksas galvas novietots atvērts gliemežvāks. Sfinksai nav roku un apakšējā daļā ķermenis pāriet stilizētā putna vai dzīvnieka ķepā ar izteiktiem nagiem. E. Grosmane: ,,Sirreāli fantastiskām variācijām pakļauts arī cilvēka ķermenis hermās zem grāmatu paliktņa. Tumši lustrētās vīrišķās un sievišķās spārnotās būtnes bez rokām, zeltītiem matiem pāraug spēcīgā putna ķetnā, kas ieķērusies mucveida pamatnē. “

[13]

[13] Elita Grosmane. Johana Heinces un Tobiasa Heinca jautājums: izcelsme un darbība Latvijā 17. gadsimta pirmajā pusē // Senā Jelgava. Sast. E. Grosmane. Rīga: „Neputns”, 2010. 149.-178. lpp

Skulpturālajā atveidā ir iekļauta antīkā un sakrālā (gliemežvāks), sargājošā (sfinksa), respektablā (zvēra kāja ar nagiem) pasaule. Gliemežvāks kā mākslas elements bija pazīstams un lietots jau antīkajā mākslā, kur tas bija klātesošs gan dievu, gan cilvēku dzimšanas brīdī. Saistot to ar atsevišķām dievēm, tas norāda arī uz dievišķā skaistuma klātbūtni. Renesanses laikā Madonnas atveidojumos, piem., Fra Filipo Lippi darbā “Madonna ar bērnu” virs Marijas galvas novietots atvērts gliemežvāks. Vēlāk gliemežvāka saturs tika vēl papildināts ar sakrālo jēgu un tika iekļauts baznīcās kā arhitektonisks elements, piemēram, baznīcu interjeros virs altāriem, kur līdzīgi kā zivs nozīmēja kristību un šķīstīšanos.”[14]

[14]Раковина – символ в искусстве: благословенный дар морей… Resurss: https://artchive.ru/encyclopedia/305~Rakovina_simvol_v_iskusstve_blagoslovennyj_dar_morej)

31. att. Gliemežvāks Pectinidae¹⁵ 

[15] Resurss: http://www.petersseashells.com/unidentified_pectinidae.html, skatīts 2019. gada 12. septembrī.

[5] Resurss: http://www.petersseashells.com/unidentified_pectinidae.html, skatīts 2019. gada 12. septembrī.

Vidusjūras baseinā un ap to bija un ir atrodami gliemežvāki, kas varēja iedvesmot māksliniekus, piemēram, Pectinidae un Vasticardium elongatum gliemežvāki.

2. grupa Jonisks kapitelis ar divām volūtām. Zem tā īsā kolonna pāriet masīvā kubā, uz kura fasādes piestiprināta atsevišķi izgatavota rozete ar 16 šaurām ziedlapām. Uz kuba sānu malām seklā cilnī izgriezts vairāklapu zieds.

3. grupa Kā centrālais krāšņākais elements ir konsole ar cilņiem. Augšpusē novietota ķeruba galva, kuru apņem ietvars, kas pāriet sakrustotos spārnos. Ķerubs ir eņģelis, kurš parādās cilvēkiem ziedošā, priecīgā un jauneklīgā izskatā. Tā uzskata arī ebreji, kuri māca, ka ķerubs ir kaldeju vārds un k ir priedēklis, savukārt rub nozīmē – skaists, jauns puisis ar pilnīgu un ziedošu vaigu. Tādēļ par ķerubiem tiek saukti eņģeļi, kuri parādās jauneklīgā, priecīgā un jaukā izskatā. Ar vārdu “serafi” domāti eņģeļi, kuri ne tikai ir skaisti un pilnīgi no vaiga, kā ķerubi, bet arī spoži un mirdzoši, – kā tie tiek attēloti Evaņģēlijā. [16]

Zem ķeruba uz leju izkārtota augļu grupa ar lapām – bumbieri, vīnogas, āboli. No sāniem uz plaknes seklā cilnī izgriezti augļi, kurus notur divas drapērijas, kas izvērtas cauri plaknes stūros izvietotiem riņķiem. Katrā plaknē ietverta līdzīga kompozicionāla ideja, bet atšķirīgs elementu izvietojums un izmērs.

[16] M.Luters, Par ķerubiem un serafiem. Resurs: https://www.ebaznica.lv/par-kerubiem-un-serafiem-96180/

32. att. 3. grupa. Ķerubi ar augļiem.

4. grupa  grupa sākas ar kronim līdzīgu veidojumu, kura seklā cilnī izgriezts vienkāršs pieclapu zieds. Tālāk uz arhitektoniskā elementa turpinās vēl viena eņģeļa maska ar cirtotiem matiem, kas pāriet nokarenā drapērijā. No drapērijas, virzienā uz leju pa centrālo asi izvietota telpiska rieva, ap kuru viens zem otra izkārtoti četri ovāla veida iegriezumi – atgādina ķēdi vai spirāli. Forma noslēdzas ar pamatīgu, kā lauvai, trīs pirkstu ķepu ar izteiktiem nagiem.

 

33. att. 4. elementu grupa.

Centrālie kokgriezuma elementi E daļā. Virs teksta inkrustācijas horizontāli novietots dekoratīvs kokgriezums, kas sastāv no elementu secīgas atkārtošanās. Augšpusē ritmiski izkārtotas vairogveida pērles, ko aptver akanti. Apakšējā joslā gotiski zobinājumi, kas vērsti uz leju pamīšiem puslokiem. Ap katru no sižetiskajām inskrustācijām novietots arkveidīgs logs, virs kura, kā arhitektūrā slēgakmens, novietots akantveida kokgriezums.

34. att. E daļas kokgriezums.