Pulkvedis Ludvigs Bolšteins

Par mūsu mājas bagāto vēsturi ir rakstīts un vēl tiks rakstīts daudz, bet šoreiz atcerēsimies Jelgavas vīriešu ģimnāzijas audzēkņus – Lāčplēša kara ordeņa kavalierus.

1935. gada 21. novembrī, klātesot Latvijas izglītības ministram Augustam Tentelim, Jelgavas ģimnāzijas ēkā (tagad Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs) tika atklāta viņiem veltīta piemiņas plāksne.

Toreizējais Latvijas valsts prezidents Alberts Kviesis bija atsūtījis savu apsveikumu, kuru nolasīja skolas inspektors (?) Kurts: “Izsacīdams prieku, ka Hercoga Pētera ģimnāzijai radusies iespēja goda vietā ierakstīt to savu bijušo audzēkņu vārdus, kas neaizmirstamos varoņdarbos par slavu tēvzemei un brīvībai apliecinājuši teiksmainā Lāčplēša garu, pateicos Jums un ģimnāzijas vadībai par viņu piemiņas iestiprināšanu cietajā metallā, kas lai visos laikos nestu to varoņgaru uz mūsu dēlu sirdīm, tiem pār ģimnāzijas slieksni ejot savu priekšteču pēdās.”

Šī plāksne bija gājusi bojā, to no jauna pie muzeja sienas atklāja Lācplēša dienā 2019. gadā (plāksnē atkal ir lasāmi visu 16 ģimnāzijas audzēkņu vārdi). Viens no viņiem bija pulkvedis Ludvigs Bolšteins (LKO Nr. 2/12 un Nr. 3/60).

Ludvigs Bolšteins bija Latvijas patriots un tāds palika līdz pat paša izdarītajam liktenīgajam šāvienam savā darba kabinetā Rīgā, 1940. gada 21. jūnijā protestējot pret Latvijas okupāciju – vienīgais letālais šāviens ne tikai cilvēkam, bet simboliski arī visai valstij.

Piedzima Ludvigs Bolšteins 1888. gada 5. februārī Sesavas pagasta dzirnavnieka ģimenē. Mācījies un absolvējis Jelgavas ģimnāziju 1907. gadā, studijas turpinājis Pēterburgas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, kuru beidzis 1912. gadā. Lielākā daļa latviešu studentu parasti izvēlējās studēt jurisprudenci, teoloģiju, medicīnu, filoloģiju vai lauksaimniecību un retais izvēlējās studēt dabaszinātnes, savukārt L. Bolšteins bija viens no tiem, kas padziļināti pievērsās ķīmijas studijām. No 1912. gada 1.oktobra līdz 1913. gadam viņš bija obligātajā dienestā Krievijas armijā 3.Novorosijskas dragūnu pulkā[1] un no dienesta tika atvaļināts kaprāļa dienesta pakāpē. Sākoties Pirmajam pasaules karam mobilizēts un dienējis Daugavgrīvas cietoksnī. 1915. gada vasarā līdzdarbojies latviešu strēlnieku pulku organizēšanā. No 1915. gada augusta līdz 1917. gada 25. oktobrim dienējis latviešu strēlnieku pulkos, piedalījies strēlnieku izcīnītajās kaujās pie Ķekavas un Ložmetējkalna. Par nopelniem kaujas laukos apbalvots ar Sv. Annas III un IV šķiras ordeņiem un Sv. Staņislava III šķiras ordeni. Latvijas valsts laikā viņam bez Lāčplēša Kara ordeņa par darbu un nopelniem dzimtenes labā piešķīra gan Latvijas apbalvojumus, – 3.šķiras Trīs Zvaigžņu ordeni (1928), Aizsargu Nopelnu krustu (1928), gan viņš saņēma arī citu valstu augstākos apbalvojumus – Somijas Baltās Rozes I šķiras ordeni, Somijas Aizsargu Nopelnu krustu, Polijas Zelta krustu, Igaunijas Aizsargu Ērgļa ordeni.

1917. gada oktobrī īstenotajā lielinieku valsts apvērsuma laikā nepieņēma lielinieku ideoloģiju un to ietekmi uz karavīru (zaldātu) padomēm latviešu strēlnieku pulkos. Pēc lielinieku (boļševiku) apvērsuma kādu brīdi darbojies pretlielinieciskajā organizācijā kopā ar savu bijušo komandieri Fridrihu Briedi iesaistās B. Savinkova[2] vadītajā pagrīdes “Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienībā”. Maskavā. Latvijā atgriezies 1918. gada nogalē un 28. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas bruņotajos spēkos. 1919. gada sākumā Liepājā piedalījies vairāku latviešu karspēka vienību izveidošanas organizatoriskajos pasākumos, piedalījies Atsevišķā latviešu bataljona izcīnītajās kaujās Kurzemē 1919. gada martā, vēlāk Atsevišķās latviešu brigādes štāba priekšnieks (marts – jūnijs). 1919. gada 9. augustā L. Bolšteinu iecēla par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri. Ar savu komandēto pulku viņš piedalās kaujās pret Bermonta armiju un par kaujām no 3.novembra līdz 10.novembrim pie Vārnu kroga, Bulduru tilta un Dzilnas muižas tika apbalvots 1920. gadā ar Lāčplēša Kara ordeni. Viņa varoņdarba aprakstā rakstīts[3]: “viņš ar savu pulku sīvās cīņās satrieca ienaidnieku ieņēma kāpas Vārnu krogā (Lielupes – Buļļupes satekā Rīgā), Lielupes Bulduru tiltu (kopā ar citām LA daļām) un Dzilnas muižu tā nodrošinādams Latgales divīzijas labo spārnu un tā dodams iespēju sekmīgi izpildīt Torņakalna atbrīvošanu”. Pēc Rīgas atbrīvošanas Ludvigs Bolšteins tika paaugstināts dienesta pakāpē par pulkvedi. Ar Lāčplēša Kara ordeņa 2. šķiru Ludvigs Bolšteins tika apbalvots 1927. gadā par paveikto varoņdarbu 1919. gada 21. novembrī un viņa “Apbalvošanas listē”[4] rakstīts: “kaujā ar vāciešiem 21.novembrī 1919.g. komandēdams 9.Rēzeknes kājnieku pulku līdz ar piedoto artilēriju un bruņotajām mašīnām, izsita pārspēkā esošo ienaidnieku no nocietinājumiem pie Smārdes un 22. novembrī tai pašā gadā ieņēma Tukumu līdz ar bagātu kara laupījumu, pie kam ienaidnieks bija spiests atstāt Kurzemes piejūras apgabalu”.

No Latvijas armijas demobilizēts 1920. gada 15.septembrī, kādu laiku jaunsaimnieks Bērzmuižas pagasta “Saulītēs”, aktīvi darbojās Jelgavas apriņķa aizsargu vienību organizatoriskajā darbā un Dobeles aizsargu bataljonā.

Lāčplēša Kara ordeņa domes sarakstē ar L. Bolšteinu netrūkst tradicionālo lūgumu pēc precizējumiem un papildinājumiem. 1923.gadā vairākas reizes LKOD nosūta lūgumu Jelgavas – Bauskas kara apriņķa priekšniekam lūgumu precizēt L. Bolšteina dienesta gaitas[5], tāpat LKOD 1923.gada 9.jūlijā informē L. Bolšteinu, ka nav saņēmusi ne anketu, ne ģīmetni. Izraksts[6]. Augsti godātais pulkveža kungs! “Ievērojot, ka minētajā albumā Jūs nedrīkstētu iztrūkt, jo vēlams ir, lai tas būtu pilnīgs, un ka anketa vajadzīga projektētās grāmatas izdošanai par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, – esam spiesti vēlreiz piesūtīt anketas lapu cerībā, ka šoreiz Jūs to izpildīsiet vistuvākajā laikā, par ko dome būs Jums pateicīga”.

Interesanti, kāpēc armijas karavīri, kuri ikdienā ievēroja pavēles – nebija atsaucīgi sniegt informāciju Lāčplēša Kara ordeņa domei, kuras priekšsēdētājs bija Latvijas valsts prezidents? Minētais stāsts atkārtosies gandrīz katram LKOK un atliek vienīgi pieļaut domu, ka ne vienmēr pasta sūtījums sasniedza adresātu, vai LKOD rīcībā nebija pareizā dzīvesvietas adrese. Arī Ludviga Bolšteina LKOD aizpildītajā anketā[7] 1923. gadā jau pēc personas datu noskaidrošanas sadaļā “adrese pastāvīgā dzīves vietā” ir ieraksts – “Bērzmuižā caur Līvbērzi”, kas vairāk atbilstu kategorijai “ceļu norāde līdz dzīvesvietai”, nevis dzīvesvietas adresi.

Ludvigam Bolšteinam nesanāca ilgi strādāt lauksaimniecības nozarē, kopš 1925. gada viņš aktīvi iesaistījās aizsargu darba organizācijā un 1928. gadā pieņēma piedāvājumu kļūt par Robežapsardzības priekšnieku. 1935.gadā Ministru kabinets pieņēma likumu „Par valsts robežas apsardzību” un LR Iekšlietu ministrija 1935.gada 6.aprīlī nodibināja atsevišķu karaspēka vienību – Robežsargu brigādi, par kuras komandieri iecēla pulkvedi Ludvigu Bolšteinu, neilgi pēc tam dienesta pakāpē paaugstināts par ģenerāli. Divpadsmit gadus L. Bolšteinam bija lemts būt Latvijas sauszemes arējās robežas sargu galvenajam pavēlniekam un 1940. gadā viņam nepalika nepamanīta PSRS karaspēka lielā koncentrācija pie valsts robežas, kaut daudziem Latvijā jau tāpat viss bija skaidrs pēc 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta, baltvāciešu aizceļošanas (repatriācija) un Latvijas – PSRS starptautiskā palīdzības akta (t.s. Bāzu līgums). Agresoram vajadzēja tikai provokāciju un iemeslu, lai īstenotu savu noziedzīgos mērķus. Un tāda notika 1940. gada 15.jūnijā, ko vislabāk atspoguļo Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras slēdziens[8] krimināllietā Nr. 81210196 par bruņotu uzbrukumu Latvijas robežsargiem un civiliedzīvotājiem 1940.g. 15. jūnijā Abrenes apriņķa Augšpils pagastā, apdzīvotā vietā Masļenkos, pie Latvijas un PSRS robežas: 1940. gada naktī no 14. uz 15. jūniju ap pulksten 2.30 bruņota krievu militārpersonu grupa nelikumīgi šķērsoja PSRS — Latvijas robežu Abrenes apriņķa Augšpils pagasta teritorijā, pārejot Ludzas upi. Pēc robežas pāriešanas krievu militārpersonas uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona 1. rotas robežsargu mītnēm un posteņiem — 2., 3. un 7. robežsardzes sektoros. Nakts tumsas un miglas aizsegā krievu militārpersonas pēkšņi uzbruka 2. sardzes sektoram, apmētāja ar rokas granātām un nošāva apgaitā esošos latviešu robežsargus: Jāni Macīti un Pēteri Cimošku, kā arī uzbruka 2. robežsargu mītnei apdzīvotā vietā Masļenkos (Masliha). Uzbrucēji apšaudīja robežsargu mītnes ēku ar šautenēm, mašīnpistolēm, kā arī caur logiem iemeta rokas granātas un sprāgstvielas ar degmaisījumu, no kā ēka aizdegās. Ēkā sardzes telpās atradās robežsargi Kārlis Biezaks un Valdis Grīnvalds, kurš sardzes priekšnieka Fridriha Puriņa prombūtnes laikā veica viņa pienākumus. Puriņa dzīvoklī atradās viņa sieva Hermīne Puriņa un 14 gadus vecais dēls Voldemārs Puriņš. Telefona sakari nedarbojās, jo vadi bija pārgriezti. V.Grīnvalds nosūtīja K.Beizaku pēc palīdzības, bet pats turpināja atvairīt uzbrukumu. No degošās ēkas izskrēja Kārlis Beizaks uz 1. sardzes mītni pēc palīdzības, bet 199 m attālu no 2. sardzes mītnes uzbrucēji viņu apmētāja ar granātām un nošāva. Hermīna Puriņa pēc izskriešanas no degošās ēkas tika nošauta turpat pie mājas, bet viņas dēlu Voldemāru Puriņu nāvīgi ievainoja pie malkas šķūnīša slēpnī paslēpies sarkanarmieša formas drēbēs ģērbts kareivis. Krievu militārpersonas sagūstīja 10 latviešu robežsargus un aptuveni 27 civilpersonas — robežsargu ģimenes locekļus un tuvākās apkārtnes vietējos iedzīvotājus. Sagūstīto civiliedzīvotāju skaits ir neprecīzs, jo 1940. gada 17. jūnijā Latvija tika okupēta, kas apgrūtināja šā militārā incidenta izmeklēšanu pabeigt. Bruņotā uzbrukuma izmeklēšanu vadīja robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins, uz vietas organizēja un veica 3. Abrenes bataljona komandieris pulkvežleitnants Oskars Jansons un 3. rotas komandieris kapteinis Kārlis Holanders.

1940. gada jūnijā Latvijas valstī vienā personā bija gan valsts vadītājs, gan tās līderis, bet Latvijas armijai pavēle netika dota. Agresora valsts faktiskajam vadītājam bija gan pieminētās īpašības, gan bezkaunība un drosme. Tieši Satversmes sapulces juridisko tiesību mantotājas Saeimas darbības apturēšana 1934.gadā noveda pie tā, ka Latvijas likteni gandrīz vien personīgi izlēma viens cilvēks. Tās bija lielākās Satversmes izstrādātāju bailes, ka Latvijā kādreiz varētu būt tādā līmeņa patvaldnieks, vienlaikus gandrīz sakrāla autoritāra valsts augstākā amatpersona, kāds bija Kārlis Ulmanis. Varbūt 1940. gada jūnijā viņš cerēja atkal uz veiksmīgu apstākļu sakritību, jo 1919. gada valsts politiskajā krīzē tās nākotne bija gandrīz tikai uz kuģa “Saratov”, vai tas bija naivums, vai citi, mums nezināmi apstākļi, bet atļaujot okupēt savu valsti bez diplomātiskiem vai militāriem pretpasākumiem liecina vien par nožēlojamu K.Ulmaņa kā valsts vīra un politiķa karjeras izskaņu. Autoritārās varas galma dzejnieku un rakstnieku uzburtās mītiskās nacionālā romantisma ainas par latviešu tautas senvēstures varoņiem un viņu spēka un gudrības pārnesi uz valsts vadoni izrādījās tikai veltīgs darbs jaunajos ģeopolitiskajos apstākļos, kad pat vadonis nevarēja izrādīt simbolisku pretošanos totalitārajai lielvalstij – PSRS.

Nespējot pieņemt valsts okupāciju un droši vien izdzīvojot dziļu personīgo drāmu, Ludvigs Bolšteins 1940. gada 21. jūnijā izdarīja pašnāvību nošaujoties. Gandarījuma sajūtu par savu valsti bija nomainījusi smaga vilšanās. Apglabāts viņš tika lielā steigā un ar militāru godu Rīgas Brāļu kapos un iespējams, ka tikai pēc Baigā gada daudzi uzzināja patieso Ludviga Bolšteina nāves cēloni. Pat 1940. gada 1.jūlijā LKOD domei Robežsargu brigādes Štāba priekšnieks pulkvedis (?) Kalniņš (iecelts par komandiera p.i. 23.06.1940.) sausi ziņoja[9], ka “Paziņoju Jums zināšanai, ka ģenerālis L.k.o.k. Ludvigs Bolšteins š.g. 21.jūnijā miris un 22.jūnijā apglabāts Brāļu kapos”. Un kāpēc tādā steigā tika apglabāts, parasti jau paiet vairākas dienas un diez vai kāds no ģimenes ļoti vēlējās svinēt Līgo dienu!? Šķiet visi bija nohipnotizēti vai iedzīti bailēs, vai es palikšu savā vietā, savādāk nevar izskaidrot gandrīz mierīgu attieksmi pret notiekošā būtību, kad valsts, par kuru reiz cīnījās Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, neglābjami aiziet nebūtībā virzoties uz bezdibeņa malu. Latvijas valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēla Mintauta teiktie vārdi[10] 1946. gadā simboliski būtu piederīgi L.Bolšteina rīcības traģikai un pravietiskam nākotnes paredzējumam: “Tādēļ, ka Latvijas tauta brīvas nobalsošanas ceļā nav lēmusi par savas suverenitātes atsavināšanu Padomju savienībai, pēdējā to nav ieguvusi. Latvijas suverenitāti Padomju Savienībai nevarēja nodot valsts prezidents, valdība, vai pat brīvi ievēlēts parlaments, nerunājot nemaz par militārās okupācijas un diktatūras spaidu apstākļos “ievēlēto” parlamentu. To varēja darīt tikai pati tauta brīvas nobalsošanas ceļā, jo Satversmes sapulce to tā bija noteikusi. Ar to Satversmes sapulce atstājusi latviešu tautai paliekošu, neatņemamu mantojumu. Pat vara to nevar iznīcināt, jo, kā zināms, vara nevar iznīcināt tiesības. Varas apspiests, šis mantojums var gulēt nomākts kā Gaismas pils Burtnieku ezera dzelmē, bet tur tas gaidīs uz stundu, kad tiesības ņems virsroku par varu, lai no jauna paceltos dienas gaismā”.

Latvijas valstī atskanēja divi ļoti simboliski šāvieni – Bruno Kalniņa[11] demonstratīvi izdarītais šāviens Mežaparka vasarnīcas griestos pirms viņa aresta K. Ulmaņa veiktā apvērsuma laikā 1934. gada maijā kā atvadas no parlamentārās Latvijas, un letālais Ludviga Bolšteina šāviens deniņos kā atvadas Latvijas neatkarībai.

[1] LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 215.l., 9lp.

[2]Boriss Savinkovs (1879.-1925.) – krievu politiskais darbinieks, viens no eseru partijas līderiem.

[3] LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 215.l., 9lp.

[4] LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 215.l., 19lp.

[5] LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 215.l., 5.-8lp.

[6] LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 215.l., 3lp.

[7]  LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 215.l., 3lp.

[8] Latvijas Vēstnesis. Nr.194/195. (01.08.1997.).

[9] LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 215.l., 32lp.

[10] Latvju Ziņas. Nr.33 (01.05.1946.).

[11]Bruno Kalniņš (1899.-1990.) – bija viens no LSDSP vadošajiem politiķiem. Sadarbojies ar padomju okupācijas varu (1940), LCP priekšsēdētāja vietnieks (1944), pēc kara emigrācijā Zviedrijā.