P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Ceturtdiena, 28 Oktobris 2021 09:33

Piezīmes hercoga Jēkaba 411. dzimšanas dienā

Mārcis Stumbris. Dubultportrets ar hercogu Jēkabu un ŠarlotiMārcis Stumbris. Dubultportrets ar hercogu Jēkabu un Šarloti

 

Kurzemes un Zemgales hercogiste bija daļa no Livonijas mantojuma. Livonija – viduslaiku Eiropas daļa kopš 13. gadsimta, iekšējo pretrunu un ārējo apstākļu ietekmēta 16. gadsimta vidū piedzīvoja politiskās sistēmas krahu. Livonijas ordeņa un baznīcas valstu trauslā savienība atradās gan vēsturiskās izvēles krustcelēs, gan kā izrādījās vēstures perspektīvā – strupceļā. Krusta karu laikā izveidotā Livonijas (arī Svētās Marijas zeme, Terra St. Marianna) politiskā struktūra trīs gadsimtu gaitā vairs neatbilda laikmeta garam un vienlaikus bija pārsteidzošu vēstures paradoksu pārpilna – Livonijas ordeņbrāļu skaits bija sarucis līdz aptuveni simtam vīru, Livonijas ordeņa (katoļu!) mestrs apmeklēja luterāņu dievkalpojumu un pat Rīgas arhibīskaps (arī katolis) simpatizēja protestantiem, ordeņa un baznīcas valstis bija arhaiskas savā attīstībā un par tām interesi jau sen bija zaudējuši to nominālie senjori – Romas pāvests un Svētās Romas impērijas ķeizars. Renesanses, reformācijas un lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā Eiropas politiskajiem smagsvariem nebija aktuāla jau iepriekš izteiktas separātisma tendenču māktās provinces – Livonijas – politiskā nākotne. Vara un Livonijas nākotne faktiski bija pilsētnieku un muižnieku rokās un, kā būtu, ja būtu, mēs šodien varam spriest tikai alternatīvās vēstures kategorijās.

Tāpat bija palaista garām vēsturiska iespēja izveidot laicīgu valsti reformācijas laikā, kā tas bija noticis ar Vācu ordeņa valsti Prūsijā 1525. gadā, jo ordeņa mestrs Volters no Pletenbergas jau bija pārāk vecs, lai kļūtu par hercogu un dibinātu savu dinastiju, un nebija jau arī citu pretendentu visas Livonijas pārveidošanai par laicīgu valsti. Sekas ilgi nebija jāgaida – 1558. gadā Maskavas valsts uzbruka Livonijai un 4 gadu laikā Livonija kā valstisks veidojums pilnībā sabruka. Interesi par Livonijas mantojumu izrādīja Dānija, Zviedrija, Lietuva un Livonijas kara seku teritoriālo pārmaiņu rezultātāZiemeļigaunijas pilsētas, arī Tallina, nonāca Zviedrijas pakļautībā, Livonijas daļa Daugavas labajā krastā kļuva par Pārdaugavas provinci, kas tieši pakļauta Lietuvas lielkunigaitim, bet Daugavas kreisajā krastā izveidojās Polijas un Lietuvas valdnieka vasaļvalsts – Kurzemes un Zemgales hercogiste. Jau 1560. gadā Rīgā vispārējā politiskā un militārā haosa apstākļos Rīgā sapulcējās ordeņbrāļi ar pēdējo Livonijas mestru Gothardu Ketleru priekšgalā un pieņēma lēmumu likvidēt ordeņa valsti un vienlaikus izšķīrās par to, ka mestrs kļūs par luterāni, drīkstēs precēties un izveidot laicīgu hercogisti. 1561. gada 28. novembrī Viļņā Polijas un Lietuvas karalis Sigismunds II Augusts un ordeņa mestrs Gothards Ketlers  noslēdza tā saucamo Pakļaušanās līgumu (Pacta Subiectionis), saskaņā ar līguma noteikumiem Gothards Ketlers saņēma bijušos ordeņa īpašumus Kurzemē un Zemgalē kā mantojuma lēņa hercogisti, līdz ar to minētais datums ir uzskatāms par Kurzemes un Zemgales hercogistes (Ducatus Curlandiae et Semigallie) de iure dibināšanas datumu. Pakļaušanas akta realizācija notika Rīgas pilī 1562. gada 5. martā, kur mestrs un citas ordeņa amatpersonas svinīgi atteicās no saviem amatiem un Livonijas ordenis tika sekularizēts. Un vispār par hercogu nebija viegli! Viena no hercoga dzīves apgrūtinošām procedūrām bija hercoga ievadīšana amatā (investitūra), kam bija jānorisinās Polijas karaļa galmā un kas jāveic ikreiz, kad mainījās karalis vai hercogs hercogistē. Hercogam simboliski bija jālūdz karalim lēnis, tikpat simboliski viņam nodeva lēņa karogu, tad sekoja vasaļa uzticības zvērests un pretim hercogs saņēma investitūras diplomu, kurā bija noteiktas karaļa un hercoga savstarpējās tiesības un pienākumi (mūsdienu valodā – tika noslēgts darba līgums). Gothards Ketlers savu pirmo investitūras diplomu Polijas–Lietuvas iekšpolitisko juku dēļ saņēma tikai 1579. gadā, formāli viņš neoficiāli bez darba līguma par hercogu strādāja 17 gadus!

Hercogiste faktiski bija muižnieku republika ar lielu muižnieku politisko varu un hercoga politisko iniciatīvu kontroli, tai pašā laikā muižnieki apzinājās, ka hercogistē ir jābūt vienam galvenajam, kaut patiesībā simboliskam valdniekam, un tas bija hercogs. Vēsturiski muižniekiem vairākas reizes bija iespējas tikt pie katoliskās Polijas–Lietuvas valsts muižnieku “zelta brīvībām”, tomēr bija vien bet..., hercogistes muižnieki bija luterāņi, kurus baidīja Eiropas ticības karu piemēri vai kontrreformācija, tāpēc iekļaušanās šīs valsts sastāvā nešķita pietiekami vilinoša. Jāpiemin, ka arī Ketleru dinastijas hercogi laulības visbiežāk slēdza ar Vācijas firstu atvasēm, nevis saradojās ar Polijas–Lietuvas aristokrātijas pārstāvēm, piemēram, pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers bija precējies ar Meklenburgas princesi Annu, Frīdrihs ar Pomerānijas princesi Elizabeti Magdalēnu, Vilhelms ar Prūsijas princesi Sofiju, Jēkabs ar Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha Vilhelma māsu Luīzi Šarloti, viņa dēls Frīdrihs Kazimirs ar Hesenes–Nasavas princesi Sofiju Amāliju.

Gothards Ketlers hercogistes pārvaldīšanu novēlēja abiem saviem dēliem – Frīdriham Ketleram un Vilhelmam Ketleram, kā rezultātā pēc pirmā hercoga nāves hercogiste tika sadalīta divās daļās – Vilhelms ieguva Kurzemes daļu un apmetās ar galmu Kuldīgā, bet Frīdrihs ar savu galmu no Jelgavas valdīja pār Zemgali un Sēliju. Ketleru dinastija tikai otrajā paaudzē gandrīz pazaudēja hercogistes troni, jo Vilhelms pēc vairākiem konfliktiem ar muižniecību bija spiests pamest Kurzemi un doties emigrācijā, savukārt hercogistes vienīgajam pārvaldniekam Frīdriham un viņa sievai Elizabetei bērnu – troņa mantinieku nebija. Hercogistes muižniecība, lai izvairītos no hercogvalsts iekļaušanas Polijas–Lietuvas valstī tomēr rada kompromisu ar trimdā dzīvojošo Vilhelmu Ketleru, lai tiktu atzītas viņa dēla Jēkaba troņa mantošanas tiesības. Tālāk jau bija hercoga Jēkaba laiks hercogistes tronī.

Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs bija un ir Latvijas vēsturē bieži pieminēta sava laikmeta politisko eliti reprezentējoša personība, kurš gribēja un varēja savu pārvaldīto hercogisti izvirzīt Eiropas attīstīto valstu avangardā un atstāt saviem pēctečiem pārtikušu un starptautiskajās attiecībās respektētu valsti, bet 17. gadsimta Eiropas ģeopolitika un citu valstu politiskās un ekonomiskās ambīcijas un teritoriālās pretenzijas diemžēl neļāva to īstenot. Hercogs Jēkabs bija sava laikmeta pārstāvis, varbūt neordināra personība savā pārliecībā un aktivitātēs par hercogvalsts attīstību, varbūt arī brīžam tāds pats kā lielākā daļa Eiropas valdnieku, bet viņa paveiktais un arī nepaveiktais vēl aizvien ir ne tikai vēsturnieku diskusiju objekts, bet arī sabiedrības nerimstošas intereses vērts.

Hercoga Jēkaba dzīvesstāsts rosina un aicina domāt par laikmetu, kura vēstures liecības līdz mums ir nonākušas fragmentāri, bet, mums pašiem bieži vien to neapjaušot, hercogistes un hercoga Jēkaba valdīšanas laiks bija viens no vairākiem stūrakmeņiem turpmākajiem sabiedrības attīstības procesiem Kurzemē un Zemgalē līdz pat Latvijas valsts proklamēšanai. Bijušās hercogistes teritorija un hercogistes galvaspilsēta Jelgava ir mūsu valsts – Latvijas daļa, un mūsdienās mēs varam tikai atzīt, ka bez Kurzemes un Zemgales hercogistes arī Latvijas vēstures stāsts būtu citāds. Kurzemes un Zemgales hercogisti zināmā mērā var uzskatīt par Baltijas valstisko veidojumu, kas pastāvēja 234 gadus (1561–1795) un būtiski ietekmēja mūsu zemes un tautas vēsturi.

Vēsturē tāpat kā krāsu paletē nav tikai melnas un baltas krāsas, pareizais vai arī nepareizais krāsu tonis atbilstoši mūsu uzskatiem vai estētiskajam pasaules tvērumam ir ļoti subjektīvs un individuāls, un arī attieksmē pret hercogu Jēkabu viedokļu dažādība tikai bagātina zināšanas par mūsu valsts vēsturi. Patiesība jau bija skarba – hercoga Jēkaba radošās iniciatīvas nesaprata ne zemnieki, ne muižnieki, ne kaimiņvalstu valdnieki. Viņa dzīves vizualizācija Latvijas vēsturei veltītajā literatūrā jau pieder citu paaudžu pārstāvjiem, un katrs no sava dzīves laika skatupunkta vērtē un interpretē hercoga Jēkaba dzīves gājumu atbilstoši savai vērtību un uzskatu sistēmai. 

Hercogs Jēkabs nebija latvietis, viņš nebija arī zemnieku draugs, viņa dibinātās un pārvaldītās pilsētas savulaik vien bija lieli miesti pēc Eiropas mērogiem, viņa aizokeāna kolonijas nekad nav bijušas Latvijas kolonijas, bet hercogs Jēkabs mēģināja sekot sava laikmeta saimnieciskajām novitātēm, un ideju viņam netrūka, tikai viņa komandas – galma iespējas bija ierobežotas laikā un telpā un ne vienmēr viss izdevās kā iecerēts, tomēr Jelgava ieguva modernas jauno laiku Eiropas pilsētām raksturīgās arhitektoniskā ansambļa un administratīvā centra simbiozes iezīmes, kopš 1642. gada Jelgava bija vienīgā hercoga rezidences pilsēta (hercogistes galvaspilsēta), hercoga īpašumos uzbūvēja manufaktūras, hercoga flote varēja kuģot ne tikai Baltijas jūrā, bet šķērsot arī okeānus, Eiropas lielo valstu valdnieki lieliski zināja, kur atrodas hercogiste un kas ir tās hercogs, hercogistē iepazina jaunas Eiropas kultūras un modes tendences, pat mūsdienās kulinārijā tik ierastais kartupelis ieradās Latvijas teritorijā hercoga Jēkaba laikā un varētu turpināt vēl un vēl, bet tas nākamajām piezīmēm.

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā

MedaljonsNezināms autors. Medaljons ar Hercoga Jēkaba un sievas Šarlotes portretiem

 

Saistītie objekti