Jelgavas muzejs
Jelgavas ļeņiniāna
Padomju gados ikvienā republiku rajonu centrā bija obligāti jābūt piemineklim pasaules proletariāta vadonim Vladimiram Ļeņinam (1870–1924). Šādi monumenti ne tikai apliecināja aktuālo situāciju un kalpoja par politiskās atmiņas “atgādnēm”, bet arī bija rituāla sastāvdaļa. Tieši tur, pilsētu laukumos, skvēros un parkos svētku laikā pulcējās iedzīvotāji, tika rīkotas demonstrācijas un gājieni. Vadoņa figūras, būdami šī rituāla centrā, konsolidēja pilsoņus.
Varas pasūtījums pēc šādiem pieminekļiem vienmēr bija aktuāls. Un ja sākumā praktisku apsvērumu dēļ tika liktas tipveida betona un ģipša skulptūras, tad sākot ar 1960. gadiem, latviešu tēlniekiem radās iespēja nodemonstrēt savu prasmi ar oriģināliem ļeņinekļiem. Politisku apsvērumu dēļ tie visi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika novākti, taču no mūsdienām raugoties, daudziem no tiem bija nepārprotama mākslinieciskā vērtība.
Jelgavas piemērs nav izņēmums: no betona kopijas līdz bronzas mākslas darbam.
Piemineklis Ļeņinam Komjaunatnes parkā
Tēln. S. Merkurovs, 1951
Piemineklis atklāšanas dienā 1951. g. 21. janvārī (B. Tiknusa foto, JVMM 367/3) un ap 1965. gadu (V. E. Kļešņika foto, JVMM arhīvs)
1949. g. 17. maijā Jelgavas pilsētas izpildkomiteja nolēma “Atļaut likvidēt kapsētu starp Zemgales prospektu un Lietuvas ielu, kā arī Jāņa kapsētu un novākt kapsētās baltgvardiem uzstādītos pieminekļus”. Nākamajā gadā tika novākts K. Jansona veidotais piemineklis Jelgavas atbrīvotajiem “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks”. Jau drīz izdevīgā vietā pretim dzelzceļa stacijai tika uzcelts Ļeņina piemineklis.
Pēc tā laika prakses tika izmantota tipveida betona skulptūra pēc tēlnieka Sergeja Merkurova (1881–1952) modeļa. Skulptūras prototips ir 1937. gadā atklātais Ļeņina piemineklis pie Maskavas-Volgas kanāla – 25 m augstā figūra uz 12 m postamenta tolaik bija lielākais Ļeņina piemineklis pasaulē. 1938. g. samazinātā kopija rozā granītā tika eksponēta Starptautiskajā izstādē Ņujorkā un 1946. g. uzstādīta Kijevā (2013. gadā iznīcināta). Jelgavas piemineklis Komjaunatnes (mūsd. Stacijas) parkā atklāts 1951. g. 21. janvārī – Ļeņina nāves 27. gadadienā.
Rudens Komjaunatnes parkā. V. E. Kļešņika foto. 1970. gadu sākums. JVMM arhīvs
Vairāk kā 20 gadus tas bija pilsētas galvenais monuments, pie kura svētku laikā vienmēr likti ziedi. 1968. gadā tehniskā apskate konstatēja, ka statuja ir avārijas stāvoklī un draudēja sabrukt. Līdz ar to tika uzsākts darbs pie jauna vadoņa pieminekļa Centrālajā laukumā. Īsi pirms tā atklāšanas 1974. g. vasaras naktī vecais piemineklis tika noņemts. Aculiecinieki stāstīja, ka, paceļot skulptūru ar ceļamkrānu, tai pārplīsa kājas.
Piemineklis Ļeņinam un Staļinam
Tēln. V. Pinčuks, R. Taurītis, 1955
Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas Ģenerālā sekretāra un valsts līdera Josifa Staļina (1878–1953) valdīšanas laikā Padomju Savienībā vairāk kā 30 gadus tika piekopts viņa personības kults. Sākot ar 1930. gadu vadoņa pieminekļi masveidā tika uzstādīti publiskajās vietās visās padomju republikās.
Personības kulta pamatošanai bija svarīgi parādīt Staļinu kā Ļeņina ideju un darbu turpinātāju, tāpēc tēlotāja mākslā kļuva populārs sižets ar abu vadoņu tikšanos. Tam bija vēsturiskais prototips: 1922. gadā Staļins viesojās pie slimā Ļeņina Gorkos pie Maskavas.
Ļeņins un Staļins Gorkos. 1922. g. foto. JVMM digitālais krājums
1937. gadā ukraiņu tēlnieku kolektīvs izveidoja pirmo vadoņu dubultportretu ar šādu nosaukumu. Skulptūra tika tiražēta visā Padomju Savienībā. Bet 1949. gadā Ļeņingradas mākslinieki Venjamins Pinčuks (1908–1987) un Roberts Taurītis (1906–1969) izveidoja jaunu betona skulptūru “Ļeņins un Staļins Gorkos”, par kuru 1950. gadā saņēma 2. pakāpes Staļina prēmiju. Arī šis piemineklis tika masveidā tiražēts.
Skulptūras “Ļeņins un Staļins Gorkos” oriģināls un Jelgavas piemineklis 1950. gadu beigās. JVMM digitālais krājums
Jelgavas piemineklis uzstādīts 1955. g. vasarā skvērā pie Trīsvienības baznīcas torņa. Turpat no ķieģeļiem tika izbūvēta Goda plāksne, bet skvēra malās – monumentālās puķu dobes. Skvērā gar atjaunojamās pilsētas galvenajām gājēju un transporta plūsmām piemineklis vienmēr atradās uzmanības centrā.
Pēc Staļina personības kulta atmaskošanas un nosodīšanas PSKP 20. kongresā 1956. gadā Padomju Savienībā nekavējoties sākās Staļina pieminekļu demontāža. Destaļinizācija tika pastiprināta pēc partijas 22. kongresa 1961. gadā, kad vadoņa mirstīgās atliekas tika iznestas no Maskavas Mauzoleja; ap šo laiku gandrīz visi Staļina pieminekļi tika demontēti.
Atsevišķos gadījumos skulptūra tikusi nevis novākta, bet tikai pārtaisīta, noņemot nežēlastībā kritušā vadoņa figūru, bet atstājot Ļeņinu. Taču Jelgavas pieminekli šādi modificēt neizdevās, jo abas figūras bija savienotas ar armatūru. Kādā 1961. g. rudens naktī monuments skvērā pie Trīsvienības baznīcas torņa tika pa kluso novākts.
Ļeņina un Staļina piemineklis 1950. gados. Privātkolekcija
Piemineklis Ļeņinam Centrālajā laukumā
Tēln. O. Kalējs, arh. E. Bāliņš, 1974
O. Kalējs pie pieminekļa meta. Foto no laikraksta: Darba Uzvara, Nr. 159, 1969. g. 8. oktobris
Centrālais laukums 1986. gadā. JVMM arhīvs
1969. gadā, Ļeņina dzimšanas simtgadi sagaidot, vairākās pilsētās tika izsludināti konkursi topošajiem vadoņa pieminekļiem. Jelgavā pirmo prēmiju saņēma tēlnieka Oto Kalēja (1920–1977) un arhitekta Ermena Bāliņa (1933–1995) projekts “Sarkanais kvadrāts”. Autori centās ne tikai radīt izteiksmīgu monumentu, bet arī risināt pilsētbūvniecības problēmas: vienlaikus ar pieminekļa celtniecību tika plānota Jelgavas Centrālā laukuma pārbūve, piešķirot tai svinīgāku raksturu. Līdzās Ļeņina bronzas tēlam pilna augumā bija jāizveido tribīnes un atsevišķi – ievērojamo jelgavnieku-revolucionāru piemiņas postaments. Laukumu paredzēja segt ar oļu vai keramikas mozaīku. Pieminekļa darba modelis tika pieņemts 1970. g. oktobrī.
1973. g. februārī pilsētas izpildkomiteja apstiprināja Kalēja un Bāliņa pieminekļa projektu kopā ar arhitekta Voldemāra Priednieka (1931–2011) iecerēto Centrālā laukuma pārbūves projektu. “Sarkanais kvadrāts” tika vienkāršots, no tā būtībā bija palicis tikai pats piemineklis ar granīta pakāpieniem. Laukuma lielākajā daļā tika ierīkots skvērs (dendrologs Dzidris Rieksts, 1929–2020), bet gar Ļeņina (mūsd. Lielo) ielu izveidots šaurs betona plākšņu segts laukums.
Bronzas figūra bija 7,5 m augsta, atlieta Ļeningradā. Tēlniekam tika izmaksāts honorārs 17 tūkst. rubļu, arhitektam – 5,5 tūkst. rubļu. Pieminekli atklāja 1974. g. 26. jūlijā.
Ļeņina piemineklis 1980. gadā. V. Stanovenko (no kreisās) un J. Kustova foto
Ļeņina piemineklis Centrālajā laukumā. 1970. gadu intarsija. JVMM 38053
Atmodas laikā, 1990. g. 18. jūlijā, jau pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas, LNNK Jelgavas nodaļa ierosināja pieminekli demontēt: “Ņemot vērā, ka V. Ļeņina vadībā tika aizsākta komunistisko ideju īstenošana, kas noveda pie masveida genocīda un valsts ekonomikas sagraušanas, kā arī veicināja marksisma-ļeņinisma ekspansiju pret citām valstīm, tai skaitā pret Latvijas Republiku”. 27. septembrī pilsētas Tautas deputātu padome pieņēma lēmumu par demontāžu, un 17. oktobrī pulksten 14, klātesot vairākiem simtiem aculiecinieku, piemineklis tika noņemts.
Pieminekļa demontāža 1990. g. 17. oktobrī. JVMM arhīvs